Jautāju jubilāram, kas viņu pamudināja izvēlēties mākslas ceļu. “Piespieda padomju valdība,” Antons Rancāns pasmaida un turpina, “man nekad nav gribējies darīt to, ko citi dara. Rēzeknes 1. vidusskolu pabeidzu ar diviem četriniekiem — latviešu valodā un ģeogrāfijā. Sekmes ļāva iestāties jebkurā augstskolā, bet es aizgāju uz jūrskolu. Taču nelaime tā, ka pēc katra kursa bija jāiziet prakse. Ja pēc pirmā kursa tā notika tepat: kuģojām uz Ļeņingradu, tad pēc otrā kursa jau vajadzēja doties plašākos ūdeņos. Bet mani nepalaida. Izsauca attiecīgā instance un ilgi ar mani runājās: mans vectēvs 1918. gadā bija zemessargs; tēvs — aizsargs, turklāt dezertējis no padomju armijas, vārdu sakot, pilna buķete…
Aija MIKELE
Eduarda UTĀNA foto
Комментарии