“Esmu līdz matu galiņiem latgalietis, rēzeknietis. Mamma nāk no Mākoņkalna pagasta, viņa ir medmāsa, tētis strādāja par frēzētāju Rēzeknes Elektrobūvinstrumentu rūpnīcā “Rebir”. Piedzimu 1976. gadā, tāpēc vēl paspēju iepazīt gan makulatūras, gan metāllūžņu vākšanu kā pioniera devumu dabas saudzēšanā. Teikšu, cilvēki bija ļoti atsaucīgi. Mēs vienmēr atgriezāmies skolā ar milzīgām makulatūras kaudzēm. Es ļoti priecājos, ka mana skola bija un ir Rēzeknes 4. vidusskola. Tie bija ļoti laimīgi gadi, ko pavadīju tur,” ar patiesu sirsnību saka Andrejs. Tieši šajā skolā Andrejs sāka interesēties par optiku. Puika nāca pie skolotājas Ludmilas Genadjevnas, dīca un dīca, līdz 4. klasē tika uzņemts fotopulciņā. Un tas bija izņēmuma gadījums, jo fotomīļos varēja iekļūt tikai no 7. klases. Andrejs ar aizrautību apguva fotomākslu. Mācījās pacietību, kad bija jāgaida, ko tad ķimikālijām pildītajā vannītē atklās jaunā fotogrāfija. Puika neskaitāmas reizes tumsā trenējās ielikt filmu fotoaparātā, līdz to varēja izdarīt bez aizķeršanās. “Gan toreiz, gan tagad es joprojām ļoti pārdzīvoju, ja no manis kāds kadrs ir “aizgājis”. Apstākļi mēdz būt dažādi: paša kļūme, tehnika pieviļ. Tieši kļūdas trenē profesionalitāti,” domā Andrejs.
Iveta DIMZULE
Foto no Andreja Skangala privātā albuma
Komentāri