Viena no pilsētas aptiekām. Ir darbdienas beigas, tāpēc pie letes izveidojusies neliela rinda. Bet tā virzās uz priekšu bez aizķeršanās, jo aptiekāres ir ne vien zinošas, bet arī veiklas un pieredzējušas — pircēju saprot no pusvārda. Vai arī bez vārdiem. Un kas gan tur ko nesaprast: nesanāk tantiņai naudas visam receptē norādītajam zāļu daudzumam. Somiņas revīzija, ko, tepat pie letes stāvēdama, drebošām rokām veic pircēja, paliek bez rezultāta — neviens lieks
eiriks
nav aizķēries. Situāciju izglābj tā pati žēlsirdīgā aptiekāre, divu tablešu plāksnīšu vietā kastītē atstājot vienu un apsolot, ka pēc otras tantiņa varēšot atnākt, kad naudiņa būs… Droši vien aptiekāre tā nedrīkstēja rīkoties. Iespējams pat, ka viņu var sodīt par tādu mīkstsirdību. Bet viņa ir cilvēks tādu pašu cilvēku vidū. Cilvēku, kuriem veikalā jāfunktierē — nopirkt šodien krējumu vai vēl nedēļu (līdz pensijai) iztikt bez tā; paņemt aptiekā visas daktera izrakstītās zāles vai tikai tās, kas vīram vajadzīgas, jo abām receptēm — vīram un sev — naudiņas nesanāk. Līdzīgā situācijā, kad jāizlemj, ko no ļoti vajadzīgām lietām pirkt, no kā atsacīties, nonāk daudzi mūsu valsts iedzīvotāji. Mums jau sen ir divas Latvijas: tā, kuras “krējums” brauc melnos, spīdīgos “leksusos” (starp citu, mūsu domes priekšniecība arī tādu nopirkusi), un tā, kuras iedzīvotājiem korvalolam naudas nepietiek. Redakcijā laiku pa laikam ienāk “Rēzeknes Vēstu” abonents ar 50 gadu lasītāja stāžu — par dzīvi parunāt. Viņš mums arī pastāstīja par domes jauno pirkumu — automašīnu “Lexus”. Ne kurš katrs to varot apskatīt, jo jaunais, lepnais autiņš tiek novietots domes pagalmā (varbūt tāpēc no pagalma ēkas aizvāca Sociālo dienestu, lai tur visādi nabagi nestaigā un neskatās, kurš priekšnieks ar kādu melnu mašīnu brauc). Bet vai nu tikai Rēzeknes pirmā persona atļāvusies kādu “ekstru”. Šis gads ir īpaši bagāts un dāsns visam Latvijas politiski saimnieciskajam “krējumam”. Internetā nejauši uzdūros urķīgu žurnālistu izmakšķerētām ziņām par prēmijām, kas izmaksātas, piemēram, Finanšu ministrijas darbiniekiem par
“2017. gadā izrādīto iniciatīvu, palielinātu darba intensitāti, ieguldījumu citu darbinieku konsultēšanā; par neplānotu darba uzdevumu izpildi”
utt. Decembrī prēmiju (papildu darba samaksu) saņēmuši aptuveni 200 Finanšu ministrijas darbinieki: četras vecākās ekspertes, lērums vecāko referentu, grāmatveži, vecākie un jaunākie lietveži, personāla speciālisti u.c. Summas, protams, arī dažādas: vienai galvenajai ekspertei par darbu svētku dienās izmaksāti tikai 46 eiro, citam par to pašu — 532,30 eiro… Kopā sanāk kolosālas summas. Dāsnu prēmiju lietus nolijis arī pār citu ministriju darbiniekiem, pār prezidenta uzpūsto svītu. Vai finanšu ministre, ar kuras svētību tik dāsni tiek
baroti
visi ministriju klerki, var saprast Grebežos dzīvojošo pensionāri, kurai pensijas pietiek tikai maizei un pienam? Bet vēl jāmaksā par zālēm, par elektrību, kuras cenu ar valdības svētību uzskrullējusi Ekonomikas ministrija. Jāmaksā par drauga — sunīša čipēšanu (jāaizved pie daktera), jāsamaksā zemes nodoklis, jāietaupa
piecītis
, ar ko samaksāt kaimiņam, kurš apsolīja ar savu mašīnu aizvest uz Zemes dienestu (pagasts atsūtījis papīru par zemes plāna neatbilstību kaimiņa zemes plānam)… Tuvojas Latvijas valsts jubileja. Valdošā šķira ļoti cenšas šos svētkus izmantot kā tautu vienojošu faktoru. Sacelta liela ažiotāža, cits pēc cita tiek rosināti un apstiprināti svinību plāni, no vienas ministrijas portfeļa otrā (tad trešā un ceturtā) tiek likta svinībām paredzētā nauda. Taču vai no šikās izrādes, ko paredzēts rādīt kaut kur Berlīnē vai Dienvidamerikā, Latvijas valstij būs vairāk goda, lielāks svars, pavalstniekiem labāka dzīve? Nē, nu kādai pavalstnieku daļai būs! Ja jau finanšu ministre saviem darbiniekiem parasta gada parastā nogalē maksā tūkstošos eiro skaitāmas prēmijas par centību, tad saistībā ar valsts jubileju Latvijas valdošais “krējums” savā labā pacentīsies trīskārtīgi. …Man ļoti žēl tantiņas, kuru laiku pa laikam satieku veikalā “Maxima” pie konfekšu plauktiem. Cik saprotu, viņa gribētu nogaršot šokolādi “Vāverīte”, bet maciņš neļauj. Pieņemt no manis viņa kategoriski atteicās: kad beigšot maksāt par siltumu, pati nopirkšot. Varbūt nopirks, ja Latvijas valdībai, ministriem, domju priekšniekiem tajā laikā nebūs sagribējies nopirkt jaunus “leksusus”, izgudrot jaunus nodokļus, sacerēt jaunus scenārijus šikai svētku svinēšanai…
No internetkomentāriem
— Un lai tikai kāds saka, ka komunisma nav. Re, ka Latvijā dažās vietās ir!
* * *
— Reizniece-Ozola jau nav nekāds izņēmums. Visās ministrijās maksā prēmijas pēc prezidenta kancelejas parauga: par īpašu darba intensitāti.
* * *
— Tā tā vidējā alga Latvijā ceļas, un visādas kazas visos stūros var blēt, cik labi dzīvojam, ka Latvija jau par trim apļiem apsteigusi Vāciju, Franciju, Šveici…
Māra NIZINSKA
Komentāri