Dīva Mōte, globoj myus mīlesteibā sovā,
vysus ļaudis svētejūt, žēlesteibas dōvoj.
Šajā dzeives ceļā myus vīnmār laipni vodi,
bet pi Dīva debesīs aizstōvi un gaidi.
Ar šo stundu dziesmu ik reizi 26. datumā no Rēzeknes uz Pasieni pie Labā Padoma Dievmātes brauc svētceļnieki.
Klusajā nedēļā, 26. martā, Kristus Augšāmcelšanās svētku gaidās, kārtējo reizi braucām pie Labā Padoma Dievmātes. Un katram braucējam sirdi spiež savs smagums: kādam ģimene irst, cits Dievmāmiņai veselību lūdz, vēl kādam dzīvesbiedrs no dzeršanas vainas nevar tikt vaļā.
Pasienes baznīcas dārzā aizdedzām sveci uz priestera mocekļa Jāņa Bikšes kapa, kurš tika noslepkavots 1918. gada 8. martā. Noskaitījām lūgšanu.
Šoreiz svētceļnieku diemžēl bija maz. Laikam nobijušies no aukstuma. Un tad mēs atcerējāmies, ko iepriekšējā dienā, 25. martā, pieminot komunistiskā genocīda upurus, Jēzus Sirds katedrālē teica sprediķī mūsu bīskaps Jānis Bulis. Viņš stāstīja, kā Sibīrijas katorgā, Dudinkā, izvestie 60 grādu salā un badā dzīvoja zemnīcās. Kā tur varēja izdzīvot?
Bet mēs šodien, paēduši un apģērbti, esam kļuvuši vāji savā ticībā.
Mūsu cienījamajai svētceļojumu rīkotājai Marijai nav viegli ik reizi cilvēkus sapulcināt, pārliecināt, cik svētīgs ir šis ceļojums. Ar Dieva palīdzību šoreiz viņai tas izdevās. Dod, Dieviņ, viņai spēku un veselību!
Marija pati smejas: “Dievs mani tāpēc arī tur, ka esmu vajadzīga. Citādi jau būtu aizgājusi atpūtā.”
Tādi cilvēki ir vajadzīgi mums visiem un Dievam.
Anastasija GRICENKO
Komentāri