1945. gada 9. maija rītā tūkstoši cilvēku uzzināja: karš beidzies, Vācijas ģenerāļi Berlīnē parakstījuši kapitulācijas aktu. Latgalē šī ziņa izplatījās tikai dienas otrajā pusē. Pirmie to uzzināja mazo, kuslo detektorradioaparātu īpašnieki (mūsu ciemā bija viens tāds aparātiņš, vācu armijai atkāpjoties, steigā aizmirsts). Ap pusdienlaiku šo ziņu bērniem skolā pavēstīja skolotāja (viena uz visām četrām klasēm, kurās bija jau diezgan pieauguši lauku puiši un meitenes — tie, kuriem kara laikā mācīties nesanāca). “Kara vairs nav? Un neviens vairs nešaus?” skolotājai neticīgi noprasīja maza ebreju meitenīte no Viļakas, kuru nezin kā bija paglābusi Svilpovas ciemā dzīvojoša dievbijīga sieviete (par šo meiteni — atsevišķs stāsts citā reizē). Mēs, bērneļi, nevarējām īsti saprast, ko nozīmē “karš beidzies”. Vai atnāks atpakaļ ciema vīri un jaunekļi, kurus mobilizēja gan viena, gan otra karojošā puse…? Drūmā aritmētikas stunda — aplēst zaudējumus — pasaules tautām vēl bija priekšā. Ar kapitulācijas akta parakstīšanu Berlīnē vēl nekas īsti nebeidzās. Tikai pēc tam karā ierautās tautas sāka uzskaitīt kara laukā un koncentrācijas nometnēs bojā gājušos. Dārgi, ļoti dārgi tautas samaksāja par to, lai 1945. gada maijā Berlīnē tiktu parakstīti šie dokumenti. Cilvēki ticēja: nekad, nekad vairs nebūs kara šausmu. Vai cilvēcei tas ir izdevies? Padomāsim par to šodien, šķirstot albumu ar pirmskara fotogrāfijām, noliekot puķes uz nezināmā karavīra (latvieša, krieva, vācieša, ebreja…) kapa, mācot saviem mazbērniem vēsturi — ne to, kuru vai katru gadu pēc savas gaumes labo politiķi. Bet to, kas dzīvo dzimtas atmiņās…
Māra NIZINSKA
Eduarda UTĀNA foto
Komentāri