Tautas paruna saka: i velns par naudu danco. Par nelabo nezinu, neesmu redzējusi. Toties katru dienu redzu, kā danco, ar kādu azartu naudu rauš brīvās un demokrātiskās Latvijas amatpersonas. Šogad tas sevišķi labi saskatāms. Nāk vēlēšanas, tādēļ tur, augšā, naudas dalītāji pat īpaši neiedziļinās projektos, ko uz Rīgu no provinces pašvaldībām
fīrē
savi pārbaudīti čomi — tie, kuri prot ne tikai projektu naudu izmantot, kā pieņemts Latvijā, bet arī dāsniem Rīgas kungiem dāsnu paldies pateikt. Latvijā jau kā pat īpašs folkloras paveids virmo pusfantastiski nostāsti, kā Eiropas projektu naudas
otkati
ceļo uz Rīgu. Pārskaitījumi ar banku starpniecību te nederot, varot sanākt nepatikšanas. Tāpēc aplaimotie pašvaldību vadītāji pielieto savus oriģinālus paņēmienus, kā pasacīt taustāmu paldies par piešķirto naudu (teiksim, kādas ielas trešajam remontam piecu gadu laikā); kā tās
nodevas
nogādāt labdariem — valdošās partijas pilnvarotajām personām, īpašu
tumbočku
īpašniekiem (kā
jenotu
ģenerālsekretāram). Lielie valdošo partiju politiķi (naudas dalītāji) pirmsvēlēšanu laikā gan esot diezgan “žņaudzīgi” — par finansējuma piešķiršanu prasot lielas summas. Kas atliek naudas “apguvējiem” pašvaldībās? Taupīt! Piemēram, piecu gadu laikā trīsreiz renovēt jau renovētās ielas vai ekonomēt uz iedzīvotāju rēķina. Vai tad domei nevajadzēja paredzēt kādu kompensāciju kaut vai tās pašas Latgales ielas uzņēmumu īpašniekiem? Kafejnīciņas, veikaliņi, kioski, kas izvietoti šajā ielā (kaut vai tirgus apkaimē), uz visu vasaru jāslēdz ciet. Nav pircēju, nav ienākumu (bet nodokļi taču jāmaksā!). Tantiņas, kuras pavasaros Centrāltirgū pārdeva pašu izaudzētus puķu, tomātu dēstus, nu var tos par velti dāvināt: kāda tirgošana, ja nezini, kā līdz tirgum nokļūt pat bez dēstu kastes. Kādas pašvaldības vadītājs reiz man pastāstīja, ka lielo projektu izdevumos esot ieskaitīti arī tie
eiriki
, kas vajadzīgi apvedceļu (ja remontē ielu vai ceļu), pagaidu autobusu pieturu ierīkošanai, gājēju un braucēju ērtību nodrošināšanai. Rīgā un Valmierā es tādu aprīkojumu redzēju. Rēzeknē… Maskavas ielas remonts aizņems ilgāku laiku. Tas nozīmē, ka vairākus mēnešus būs mainīts arī autobusu kustības maršruts. Laba pašvaldība būtu parūpējusies, lai lielā mikrorajona iedzīvotāji pēc iespējas mazāk izjustu neērtības. Dievs viņu zina, varbūt kaut kur arī ir pašvaldības, kas kaut mazliet domā par iedzīvotājiem. Mūsējā diemžēl tāda nav. Cikreiz cilvēki gan avīzēm, gan domei sūdzējušies par neērtībām, ko ielu remonts sagādā tiem, kuri brauc uz tirgu vai baznīcu. “Aiz žēluma sirds sažņaudzas, kad redzu, kā vecas tantiņas stāv pie tā pieturas staba, kas nu nolikts pie sēklu veikala uz Ludzas un Latgales ielas stūra,” saka mūsu lasītāja Valentīna R. Varētu pieciest, ja būtu viena tāda pietura, viens tāds stūris. Maskavas ielas remonta dēļ problēmas radušās simtiem ziemeļu rajona iedzīvotāju. Nezinu, ar kuru vietu domāja tie domes kungi, kuri deva rīkojumu pieturu ierīkot gandrīz pašā Rūpnīcas ielas sākumā (iepretī “Ziemeļblāzmai”). Bet nākamā ir tikai Blaumaņa ielā, labu gabalu aiz “Maximas” un spēļu zāles. Varēja vismaz soliņu pie tā stabiņa sameistarot (divi mietiņi, virsū dēlītis) un nojumīti pārvietot. Nu nav laikam mūs domei tādu līdzekļu. Bet varbūt vienkārši kauna nav? Bez tam, braucot pa pilsētu limuzīnos, kungi nespēj pamanīt, ka pie tā plikā pieturas stabiņa Blaumaņa ielā uz drebošām kājām stāv vecīši un vecenītes. Tie, kuri nostāvēt nevar, apsēžas blakus ietvei garajā zālē (kas reti tiek pļauta un tāpēc ir ērta mājvieta ērcēm, čūskām un citiem rāpuļiem). Rešetņikova kungs, kura sirdsapziņu mēģināju pamodināt, it kā solīja soliņu. Bet vai tad tikai šī pietura raud pēc soliņa? Visos pilsētas maršrutos (ārpus galvenās ielas) rēzekniešus spīdzina. Kompetenti cilvēki saka, ka tādiem un līdzīgiem projektiem Eiropa, iedalot naudu, zināmas summas paredz arī drošības pasākumu realizācijai — pagaidu ietvju, drošības nojumju ierīkošanai utt. Diemžēl tā nauda acīmredzot aiziet citus ceļus — aiziet tā, ka pat pieklājīgai pieturas aprīkošanai nav līdzekļu. Naudas apgūšanas metodoloģija, ko redzam mūsu pilsētā, nav nekāds Rēzeknes fenomens. Vairāk vai mazāk tā notiek visur, kur tiek lietā likta gan Eiropas, gan no budžeta piešķirtā nauda. “Apgūšana” notiek tā, ka kungiem neatliek ne
eirika
pagaidu maršruta, pagaidu nojumes, pagaidu apbraucamā ceļa aprīkošanai (lai gan projektos tas tiek paredzēts). …Man ļoti žēl tās sirmgalves, kura Blaumaņa ielas pagaidu pieturā, pusstundu autobusu gaidot, saļima uz bedrainā trotuāra. Man ļoti žēl tās māmiņas, kurai, lai nokļūtu mājās Maskavas ielā 3, ar bērnu uz rokām jāiet gandrīz pusotrs kilometrs no Rūpnīcas ielas pieturas. Lai gan varētu pieturu ierīkot pie 5. vidusskolas un transporta kustību ierobežot Metālistu ielā… Daudz ko varētu. Ja mūsu vēlētie kungi uzskatītu mūs par cilvēkiem.
Māra NIZINSKA
Olgas MEIRĀNES foto
Komentāri