Viens no Latvijas jaunāko laiku vēstures pētniekiem (uzvārdu viņš pagaidām lūdza neminēt) pilnu burtnīcu esot pierakstījis ar izmirušo, izputējušo ciemu nosaukumiem. Ciemu, kas bija izdzīvojuši padomju laikos, kad, pildot partijas direktīvas, no viensētām un mazajiem ciemiem visus mēģināja pārvietot uz ciematiem. Toreiz ciemiem izdzīvot palīdzēja nomaļās vietās uzbūvētās fermas (nevarēja taču visus lopus izvietot kolhoza centrā), līdz kurām saimnieciskie kolhozu priekšsēdētāji vēlāk pamanījās izbūvēt labus ceļus. Rikavas, Nagļu, Zuju iedzīvotāji vēl šodien var no pagasta centra aizbraukt uz Zakutajevku, Borisovku, Meža Juriem vai Belobabinu. Diemžēl šodien valsts saimniekiem ir citas prioritātes, piemēram, jāpērk ieroči, ar ko aizsargāt Šutovkā vai Īdeņā vēl pagaidām dzīvojošos divus pensionārus un vienu vīru spēka gados. (Viņš te palicis, jo ir darbs mežā, un slimos vecākus vienus atstāt sirdsapziņa neļauj.) Kā klājas tiem, kuri tomēr palikuši tēvutēvu mājās, tajā pašā Šutovkā vai Īdeņā, nav grūti iedomāties. Ceļš, kas ved uz pagasta centru, — bedre uz bedres, putekļi vai dubļi. Tuvākais veikals — desmit kilometru attālumā, Nagļos. Turpat arī tuvākā baznīca. Labi, ka ir tāds brīvajā, plaukstošajā un ziedošajā Latvijā izdzīvojušais radījums — autoveikals. Šīs mašīnas ierašanās Īdeņā vai Zakutajevkā ir sava veida svētki: var uzvilkt jaunāku ancuku vai brunčus, var satikt nomalē dzīvojošos sābrus… Diemžēl no šīs nedēļas īdeniešiem pēc maizes, putraimiem vai sāls pakas jāiet uz pagasta centru Nagļos. Autoveikala nebūšot. Vismaz kādu laiku. Par to mums pastāstīja “RV” lasītāja īdeniete, piebilstot, ka zvana avīzei, visu kaimiņu pilnvarota. Kā avīze var palīdzēt? Vienīgi izplatot informāciju, ka Īdeņā gaida autoveikalu. Starp citu, Īdeņa nav vienīgais ciems, kur laiku pa laikam aktuāla kļūst veikala problēma. Esam mēģinājuši palīdzēt, runājot ar tā vai cita pagasta priekšniecību, sak, pasperiet kādu solīti pretī tirgotājiem, kuru maize arī nav ne viegla, ne salda: mašīnas vecas, lūst, ceļi uz nomaļiem ciemiem gadiem nav greiderēti. Un kur tad vēl dažādu valsts iestāžu pārbaudes… Nesen, pārcilājot senu laiku fotogrāfijas, atradu vienu, kas tapusi pagājušā gadsimta 70. gados: kultūras namā sapulcināti lauku pastnieki priecīga notikuma dēļ — labākajiem no viņiem “Latvijas Pasts” dāvināja velosipēdus. Protams, velosipēds nav automašīna, bet, ja padomā, kā šodien lielā priekšniecība dažkārt izturas pret pastniekiem, kā vēl nesen trenkāja tos, kuri grib ņemt palīgā velosipēdu… Bet ko nu par to, cik priekšnieks liels vai mazs. Daudz svarīgāka ir augsto priekšnieku attieksme pret vienkārša darba darītājiem, veciem ļaudīm, viņu dzīves apstākļiem, vajadzībām. Nagļu pagasts ir tālu no Rēzeknes, Īdeņa — tālu no Nagļiem. Apzvanot dažādas pagasta un novada amatpersonas, mēģināju uzzināt viņu viedokli: kā palīdzēt īdeniešiem vismaz reizi nedēļā tikt pie maizes, nopirkt ziepes, sērkociņus vai kādu citu pirmās nepieciešamības preci. Vai tad par to pirmām kārtām nevajadzētu palauzīt galvu gan pagasta pārvaldei, gan novada domei? Veicot nelielu neformālu deputātu aptauju, sev par lielu pārsteigumu konstatēju: vairākums domā, ka viņu vissvarīgākais uzdevums un pienākums — piedalīties novada domes un pastāvīgo komisiju sēdēs. Tas, ka kaut kāds ciems Lubāna krastā palicis bez maizes, sērkociņiem un ziepēm, tas viņus īpaši neuztrauc. Deputātu pienākumu uzskaitē tāda punkta nav. “Ūja, vai tad šajā autiņu laikmetā ir problēma no Īdeņas nokļūt Nagļos…” saka viens izbijis deputāts. (Starp citu, man pavēlu ienāca prātā doma dažiem deputātiem pajautāt, vai viņi maz zina, kur atrodas Īdeņa, Oplūceņš, Kaļvi vai Vizbulītes.) Nobeidzot šo nelielo ieskatu novada nomales problēmās, vēlreiz atgriezīšos pie īdeniešiem visaktuālākās: kur nopirkt maizi un sāli. Varbūt dome, padome, komisija, apvienība (vai kā citādi sauc tās struktūras, kam cilvēcīgi jāpārvalda tā vai cita teritorija) sniegs īdeniešiem atbildi vismaz uz šo vienu “karsto” jautājumu: kur nopirkt maizīti?
Māra NIZINSKA
Komentāri