Latvijā, gan pilsētās, gan laukos, cilvēki vēl ilgi sarunās atgriezīsies pie šī gada svarīgākā un spilgtākā notikuma — Viņa Svētības pāvesta Franciska vizītes Latvijā. Svētā apustuļa Pētera pēctecis jau otro reizi pēdējo 25 gadu laikā apciemo mūsu zemi. Tā ir Dieva žēlastība, ko diemžēl neesam pa īstam novērtējuši. Jo mēs visi kā sabiedrība neesam pratuši vai neesam gribējuši atsaukties aicinājumam: esiet visi kā viens. Latvijas sabiedrība diemžēl ir sašķelta. Ļoti sašķelta un sadalīta pēc cilvēku materiālajām iespējām; pēc attieksmes citam pret citu; pēc vienas tautas daļas, t. i., bagāto, attieksmes pret otru — nabago. Mēs lūdzam Svētā tēva svētību, bet vai esam to pelnījuši, vai esam tās cienīgi? Vai tad mūsu vadoņi, mūsu pašu ievēlēti un iecelti, nešķiro tautu pareizajos un nepareizajos? Un mēs tādu attieksmi atbalstām ar klusēšanu… Kad esmu Aglonā, nevaru tikt vaļā no atmiņām, kas saistītas ar 1991. gadu, ar tā saukto dziesmoto revolūciju. Jaunā tautfrontiešu veidotā valdība slēdza Aglonas internātskolu (neatceros, kāpēc un uz kādu laiku), bet tur esošos bērnus bāreņus sašķiroja latviešos, kuriem tika meklēts cits patvērums, un nelatviešos, kuri varēja iet uz visām četrām debess pusēm. Bet mēs, sabiedrība, esam to aizmirsuši un piedevuši. Piedevuši tiem, kuri sevi uzskata par tautfrontiešu mantiniekiem. Mēs esam piedevuši mūsu politiķiem, kuri Latvijas iedzīvotājus kā vācu kungu laikos dala pilnvērtīgajos un nepilnvērtīgajos. Dala pēc tautības, ticības, vecuma… Šonedēļ uz redakciju piezvanīja kāds invalīds. Viņš gribētu nokārtot latviešu valodas eksāmenu. Bet nesanāk: Rēzeknē kursi slēgti, eksāmenu komisija nestrādājot. Aizbraukt uz Daugavpili vientuļais invalīds nevar. Un nav neviena ierēdņa patriota, kurš pacenstos šim senioram palīdzēt. Uz viņa biklajiem lūgumiem atbilde parasti ir šerpa: kam tev tas eksāmens? Kam tev tā kategorija? Nomirt vari arī bez tās. Tā nu sanāk, ka par īstiem šīs valsts patriotiem un pilsoņiem sevi drīkst saukt tikai izredzētie. Tie, kuriem “pareizi” politiskie uzskati, pareiza tautība, pareiza ticība. Jā, jā, arī ticība. Patiesību sakot, tie, kuri Rīgā ar ziediem un dāvanām sagaidīja Viņa Svētību, pasaules cienījamāko cilvēku — Romas pāvestu, darīja to ne tāpēc, ka tic Dievam, bet tikai tāpēc, lai izrādītos; lai kaut kur Berlīnē, Briselē, Madridē par mūsu daiļo spīkeri vai vīrišķīgo valdības vadītāju nepadomātu ko sliktu. Sirdī viņi ir antikristi un kā tādi noturēties un neuzspļaut odzes indi tiem, kuri patiesi tic Dievam, neprot vai nevēlas. Tāpēc arī pāvesta vizītes priekšvakarā tika safabricēta krimināllieta pret sirmo katoļu priesteri. Tas ir tāds gļotains spļāviens arī Svētā tēva Franciska virzienā… Nāks laiks, un Latvijas ticīgie uzzinās visus šīs netīrās provokācijas sīkumus. Spriežot pēc drudžainās aktivitātes, ar kādu šo lietu apgaismo daži žurnāli un ziņu aģentūras, tām labi samaksāts vai arī stingri apsolīts samaksāt. Bet, atkārtoju, nāks laiks, un sabiedrība uzzinās visu patiesību. Tāpat kā jau šodien daudziem zināms, ka “galvenais cietušais” ir kāds Pierīgas pansionāta iemītnieks, kuru policija izmanto tādu provokāciju sarīkošanai. Pavisam nesen par līdzīgu pakalpojumu viņš esot saņēmis pleijeri, par provokāciju pret mūsu prāvestu esot pieprasījis jaunu modernu velosipēdu… Domāju, ka Ķuzis ne jau pats šo provokāciju izdomāja un organizēja. Tā nevarēja notikt bez valdības bonzu ziņas… Es neesmu žurnālistes Elitas Veidemanes piekritēja, taču cienu par to, ka viņa prot spriest asi un trāpīgi. Citēšu, tāpēc ka pilnīgi piekrītu viņas teiktajam: “Pāvesta Franciska vizīte Latvijā — emocionāli un valstiski svarīgs notikums. Tie, kuri šī apciemojuma garīgo vērtību izbauda ar cieņu un mīlestību, ir nesalīdzināmi lielāki ieguvēji par tiem, kuri kā sunīši skrien pakaļ un, kozdami papēžos, rej uz pāvestu (un rīko provokācijas). Bet laiks visu noliek savā vietā.” Jā, laiks noliek. Un noliks. Tikai dod, Dievs, izturību tiem, kuri cieš no netaisnības! Dod, Dievs, mums visiem prasmi atšķirt graudus no pelavām! …Saldie smaidi un ziedu pušķi, ko Kučinska koalīcija un Vējoņa kungs sniedza pāvestam, nevar izdzēst to kliedzošo netaisnību, kas kā smirdīgs lietus noliets pār Latgali, pār tās ticīgo tautu, pār priesteriem. Mans kolēģis žurnālists Bens Latkovskis šonedēļ kādā savā rakstā uzsvēris: “… par tautas necienīšanu kungiem būs politiski jāsamaksā.” Es pilnīgi piekrītu kolēģim.
Māra NIZINSKA
Komentāri