Daudz beju dzērdējis par Ēvaldu Leonu. Cik sirsneigi un nūpītni jys kolpoj Lubōnas katōļu bazneicā, nabyudams prīsters; ka daudz paleidz ļaudim, ka sarakstējis daudzas dzejas grōmateņas. Un tod pīnōce Dīva vaļa: satyku Leona kungu. It kai najauši, bet tys ir cylvāku izdūmōts apstōkļu raksturōjums.
Jau nu pyrmō ocu skota jutu, ka ar mani runoj gaišs, goreigi bogōts cylvāks. Inteligents šō vōrda vyslobōkajā — realajā nūzeimē. Un cik teira, pareiza jō latgalīšu runa ar dzymtōs Bolvu puses izlūksnes pīsitīni. Jā, cylvāks, kurs cīnej sevi, cytus, tys cīnej un kūp ari sovu volūdu. Klausūs kai skaistā muzikā pēc tom nateireibom, kas jōdzērd daudzu rēzeknīšu un pīrūbežas latgalīšu runōšonā. Jebkura izlūksne ir jauka, jo līcynoj par tautas gora bogōteibu, prūtams, izjamūt žargonus, kas īsavīšās nu cytom volūdom.
Kai vacs (bejušais) korespondents grybu Leona kungu pīrunōt iz interviju voi cytu materialu (raksteitū) presei voi “Tāvu zemes kalendaram 2020”. Bet arī te radzu inteligenta (ticeiga) cylvāka vīnkōršeibu — attureibu.
Ari dzejā (maņ īdōvynoj trejs grōmotas) dominej kristeigō ticeiba. Pat vairōk! Krōjumā “Nes! Ne — Es?” tys pausts tik spilgti, ka losās, nudi, kai lyugšonu grōmota. Lai pīmynu kaut tū, ka tī sakūpōti Medžugorjes Dīvmōtes vēstējumi 20 godu laikā nu avīzes “Dievmātes Vēstis”; ir Jezus Kristus dūmas; daudzu prīsteru un dzejnīku atzynumi par Dīvu. Ari Bronislavas Martuževas atziņas, kuru jys atzeist par eistu dzejneicu, sevi nūlīdzūt. (Tū gon es apstreidēšu ar faktim roksta turpynōjumā.)
Krōjumā “Ne garām ejot” veļtējumi daudzim Latgolā un Latvijā pazeistamim goreidznīkim, ticeigim laikabīdrim, Lubōnai, ari luteraņu bazneicai 140 godu jubilejā, daudzom vītom (Viļānim, Stērnīnei, Varakļōnim) un cytom skaistom vītom Lubōna zemīnē un Latgolā.
Grōmotā “Te un tagad” skaistas dzejas veļteitas Lubōnas luteraņu draudzei. Šajā grōmotā autors īmyužinōjis dōvonu nu Dabasim. Nūsapņōjis Dīva viziju. Dzīsmi, kū dzīdōjuši jaunīši, tod ari jys un pēc tam vasals koris. Dzīsmes melodija dzeiva skanējuse ari reitā. Un lai gon jys spēlej akordeonu, tūmār aizgōjis pi nōšu rokstā gudrōka cylvāka, un, lyuk, “Marijas sirds” (Ē. Leona vōrdi) grōmotā ir ar vysom nōtim.
Naasmu ōtrs dūmā, tōpēc, “pōrskrīnūt” viņ, navaru dziļōk stōsteit par Ē. Leona dzeju. Tūmār atrodu eistas poezijas pērles, kas izgaisynoj autora poškritiku.
Lyuk, daži pīmāri. Dzeja ir vaļsts volūdā. Nu grōmotas “Ne garām ejot” — “Lai mēs kā brāļi, māsas augam lūgšanās,/Ka liekas, Debesis ar Zemi saistās.” Un vēļ dzejūļs “Ko Mīlestība grib, to zin tik Viņa viena”. 34. lopaspusē ir Bronislavas Martuževas 2010. goda foto, kur jei spēlej cītaru.
Bet jau mynātajā dzejas — lyugšonu grōmotā “Nes! Ne — Es?..” 7. lpp.: “Mēs esam saimnieki vien saviem zābakiem,/Kas dienu steigā nesaudzīgi plīst./…Par katru cenu jākļūst labākiem/Mums īstās mājas gaida Debesīs.”
Un vēļ turpat “Ne garām ejot/ Dieva mīlestību/Skatīs aklais.”
Kur vēļ “radzamōk” lai pasoka par ceļu pi Dīva?!
Vysbeidzūt grōmota “Te un tagad”: “Es pamodos agri,/Tik agri no rīta,/Kad sals logā puķes/Aizelsies sēja.”
Asmu autografu vōcējs. Ē. Leons veļtējumā maņ īrakstēja: “Vienmēr Gaismas ceļā!”
Ļūti interesanta ir Lubōnas katōļu bazneiceņas vēsture. Bet par tū — lai cyts stōsts cytā reizē.
Jūlijs Augusts TRŪPS
Komentāri