Bet kur tad svētkus nemīl, — man oponēs lasītāji. Ikdienas rūpju māktajam cilvēciņam gribas saldināt savu dzirdi ar skanīgu melodiju. It sevišķi, ja to izpilda kāds tautā iemīļots dziedātājputniņš — Renārs Kaupers, Reinis Sējāns vai cits tikpat zināms mūziķis. Latvijas simtgadei veltītajā 19. novembra koncertā pie Nacionālās bibliotēkas piedalījās savs ducis publikas mīluļu. Rīkotāji, mūsu sabiedrības politiskais krējums, bija pacentušies — koncertā izskanēja 18 dziesmas Renāra Kaupera, grupas “Instrumenti” un jauno mūziķu izpildījumā. Nevarētu teikt, ka šis izpildījums un koncerts bija superīpašs. Jā, to varēja baudīt visi LTV-1 skatītāji
(izņemot austrumu pierobežu, kur jāiztiek ar Pleskavas vai baltkrievu kanāliem, jo Rīgas viļņi mūsu tehnoloģiju laikmetā līdz Cirmai, Vecumiem, Kupravai nenonāk).
Bet par šo koncertu (dažādu nodokļu veidā) diemžēl samaksās arī tie, kuri to neredzēja. Valstij tas esot izmaksājis 207 001 eiro! Savukārt Valsts kasi piepildām mēs visi, maksājot nodokļus. Latvija prot svinēt, prot sevi parādīt! Nu labi, ja ne svinēt, tad gatavoties svinībām. Jebkādām. Mūsu politiķiem jebkura iespēja paspīdēt uz starptautiska mēroga skatuves — kaismīga sapņa piepildījums. Koncerts pie Nacionālās bibliotēkas 19. novembra vakarā nebija nekāds izņēmums. Līdz žurnālistiem pagaidām nav nonākuši fakti un skaitļi par svinīgajām pieņemšanām, ko Latvijas diplomāti vai pilnvarotās personas rīkoja kaut kur Malaizijā, Mubu-gubu vai Ku-ku-ku valstiņā. Svaigu Rīgas saimnieču ceptu kūku nogāde uz tādu aizokeāna valstiņu esot dārgi maksājusi. Bet ko gan īsts patriots neizdarīs mīļotās Latvijas labā! Šodien nejauši uzdūros internetziņai, ka mūsu Ekonomikas ministrijas ierēdņi tā arī netika sodīti par vairāku miljonu eiro izšķērdēšanu vispasaules izstādes superpaviljona būvei Milānā. Miljonus iztērēja, paviljonu neuzbūvēja. Bet tas bija tik sen! Pirms vairākiem gadiem! Pamēģini nu sadzīt tai naudai pēdas, ja Ekonomikas ministrijā jau divreiz vadība mainījusies. Diemžēl maz kas ir mainījies Latvijas nodokļu maksātāju dzīvē. Divi 80 gadus veci rēzeknieši (tāpat kā viņu vienaudži citās Latvijas pilsētās un ciemos) tā arī nav atbrīvoti no pienākuma katru gadu maksāt nekustamā īpašuma nodokli par pussabrukušo mājokli, kur tie mīt jau 60 gadus. Laiks rit, vienu Saeimu nomaina cita. Un katru reizi deputātu kandidāti savos pirmsvēlēšanu dokumentos raksta solījumu: ja mūs ievēlēsiet, noteikti atcelsim nodokli vienīgajam mājoklim. Jau desmit gadus sola… Nesagaidījuši solījumu izpildi, valsts nabadzīgie iedzīvotāji (diemžēl pie tādiem sevi pieskaita puse te vēl palikušo) pasilda rokā pensijas dienā saņemtos
eirikus
un… dodas uz tuvāko iestādi samaksāt par savu 1926. gadā celto mājiņu… Jo tās vecās, Ulmaņlaikos un vēl agrāk celtās mājiņas (un to iemītnieki) nav Latvijas suverēnās varas uzmanības lokā. Ne Šķēles, ne Repšes, ne Āboltiņas laikos, ne šodien. Viņi tur, Saeimas vai valdības glaunajos apartamentos, šņākdami iet cits citam garām, katrā pretimnācējā saredzot konkurentu varas pīrāga dalīšanā. Tas ir galvenais viņu dzīvē. Es un mani vienaudži, ja vien gribētu, brīvi varētu atsaukt atmiņā demokrātiskās Latvijas (pēc 1991. gada) valdību veidošanas izrādes. Bijis visādi, ar Repšes aicinājumiem uz saulaino tāli un viņa dramatiskajiem paziņojumiem par sāncenšu dunci mugurā… Cerēsim, ka šoreiz līdz dunčiem nenonāks. Partijām, kas pašreiz dala varu, ir ja ne pašu, tad konkurentu vai nebūtībā aizgājušo partiju pieredze. Grib vai ne, siltās vietas pie ministriju naudas podiem būs jādala ar sāncenšiem — ar tiem, kuri arī zvērējuši uzticību Latvijas īpašajai demokrātijai. Vārdu sakot, būs vien tas varas pīrāgs jādala ar konkurentiem. Daži vārdi par pīrāgu, kura dalīšana tā pievelk un vilina. Pirmkārt, tas ir tas miljards, kas atvēlēts “Rail Baltica” projekta īstenošanai. Lai gan speciālisti jau šodien brīdina, ka šī dzelzceļa līnija nebūs ne pieprasīta, ne noslogota, Latvijas, Lietuvas (daļēji arī Igaunijas) elite Briselē vienā balsī, saliedētā korī dzied: “Vajadzīga! Dodiet naudu! Būvēsim! Rekonstruēsim!” Arī krēslu sadale valdībā daudz ko noteiks “Rail Baltica” naudas sadalē. Varbūt tāpēc tā lielā plūkšanās? Kad jādala miljoni un pat miljards, ir mazsvarīgi, kurai partijai pieder naudas lietās pieredzējušais Gobzems. Nepieredzējušie arī grib naudu. Varbūt pie varas nākušie jaunuļi tāpēc arī necieš zaļzemniekus (it kā ideoloģiski tuvos), ka tiem ir pieredze Eiropas naudas dalīšanā? Varbūt es kļūdos, taču man šķiet, ka pašreizējiem puskoka lēcējiem kopēju valodu atrast būs grūti. Pat ja šodien atradīs, rīt atkal atsāksies gaiļu cīņas… Un tā līdz ārkārtas vēlēšanām?
Māra NIZINSKA
Komentāri