Radio, televīzija, avīzes, žurnāli šonedēļ draudzīgi un aizrautīgi rakstīja par melodrāmu “Valdības veidošana”. Medijiem informācijas netrūkst: ko prezidents nosauca, ko atsauca, kurš vēl varētu pretendēt uz valdības vadītāja posteni… Nekādu pārsteigumu elektorātam nav: prezidents no kāršu kaudzītes citu pēc cita velk ārā un piedāvā tos pašus jau visiem zināmos un vēlētāju vairumam apnikušos kandidātus. Pašreiz kārta Kariņam, tam pašam daudzos siltos amatos pabijušajam (un izbijušajam), neaizstājamajam Kariņam… Iznāk, ka labējā spārna politiķi savas kadru rezerves izsmēluši, ja jau pēc katrām vēlēšanām Latvijas saulveža lomai bīda vienus un tos pašus personāžus — Krišjāni Kariņu, Robertu Zīli, Egilu Levitu… Interesanti, ko mūsu labējo partiju bosi darīs, kad šie “pareizie latvieši” aizies pensijā un labējo vēžu kulīte būs tukša? Pardon, teikšu tā, — diezin vai būs, jo vecos “pareizi patriotiskos” kadrus nomainīs jaunā, mūsdienu kapitālisma apstākļos izaugusī paaudze. Šīs jaunās paaudzes pārstāvji jau drūzmējas ap mīkstajiem krēsliem un sevi lieliski parādīja slikti uzrakstītajā ludziņā ar nosaukumu “Jaunās valdības veidošana”… Šodien neviena zīlniece nepateiks, kad mūsu vēlētie deputāti sapratīs, ka tāda apsaukāšanās, konkurentu zākāšana, valdības vīru melošana telekameru priekšā nedara godu Latvijai (par pašu deputātu godu nemaz nerunāsim). Jūs tikai paklausieties, kā viņi, mūsu vēlētie deputāti, runā. Vistautiskākais no tautiskajiem Raivis Dzintars šonedēļ visžēlīgi paziņoja, ka … “gatavs apspriest scenāriju par Kariņu premjera amatā”. Padomājiet tik — scenāriju! Vistautiskākais Latvijas patriots Dzintars atzīst, ka viss notiekošais ir luga vai filma, kurā Bordāns, Gobzems, Dzintars un citi Latvijas politikas dižvīri aizrautīgi spēlē “pareizo” latviešu lomas… Bet liksim mierā šos netalantīgos slikta teātra aktierus. Jo vairāk tāpēc, ka mēs paši, Latvijas vēlētāji, esam viņus ar savām balsīm uz varas skatuves uzveduši. Vai tiem, kuri balsoja par Bordānu, šodien nav kauns par šo cimperlīgo puskoka lēcēju:
ar šiem es neiešu, ar tiem nerunāšu, bet tie trešie nav cienīgi man blakus stāvēt!…
Ak vai, Bordāns jau nav nekāds izņēmums. Tikpat foršs ir mūsu pašu ievēlētais Gobzems. Tāpat diezin vai Latvijā atradīsies daudz cilvēku, kuri varētu labuvārdu pateikt par visas varas instances izgājušo Kariņu… Bet izskatās, ka tieši Kariņš būs nākamais pretendents uz valdības veidošanu. Laikam taču neko labāku mēs neesam pelnījuši. Pārāk lētticīgi, labticīgi un miermīlīgi esam… Nē, nē, es neesmu par tādām cīņas metodēm, ko, savas tiesības aizstāvot, pašreiz izmanto francūži. Arī mierīgā ceļā var daudz ko panākt, ja elektorāts, t. i., tauta, domā ar galvu. It sevišķi, ja domā tajās dienās, kad mums ļauts izvēlēties savus priekšstāvjus Saeimā un valdībā. Diemžēl vēl aizvien, ejot pie urnām vēlēšanu dienā, balsojam par
bordāniem
— tāpēc, ka smuks; par
dzintariem
— tāpēc, ka labskanīgs vārds; vai par avantūristiem, skaidri zinot, ka viņi sildījuši rokas un makus, iznīcinot Latvijas rūpniecību. Un pēc tam, pēc vēlēšanām brīnāmies: kādi negaušas savēlēti! Cik nekaunīgi viņi strīdas un plūcas nevis par to, kā labāk veikt tautas uzticēto darbu, bet gan par varu, par ietekmi un naudu. Bet kas nu ir, tas ir. Ar mūsu pūlēm Saeimā ievēlēti caurkritušie advokāti, maksātnespējas administratori (viņus sauc par laupītājiem), daudzās partijās pabijušie politiķi, vīri un sievas, ar kuru svētību tiek izputinātas bankas (un tādējādi aplaupīti pat visnabadzīgākie banku klienti — pensionāri), likvidēti uzņēmumi… Jauka kompānija sanākusi. It īpaši šajā Saeimā. Nav ko brīnīties, ka labējie nekādi nevar vienoties par visiem pieņemamas valdības izveidošanu: ja nu sāncensim tiek naudīgāka ministrija vai svarīgāka komisija Saeimā! Stikutu Jōņs, kurš, atbraucis darīšanās uz Rēzekni, vienmēr ienāk redakcijā parunāt par politiku, šoreiz bija nikns: “Kauns un negods visai Latvijai ir tas, kas tur Rīgā notiek. Žēl, ka mēs, vēlētāji, nevaram atsaukt deputātus, kurus ievēlējām…” Žēl gan, patiešām žēl.
Māra NIZINSKA
Komentāri