Tys beja kaidā pavasara pīvakarē. Saule pošlaik nūrītēja. Tikai mōkūņūs atspeidēja pādejī saules stori, jī beja sōrti kai naktī, tōlumā miļzeigs guņsgrāks. Strauteni čalōja. Tōlumā beja dzēržama šņōkšona, tei nōce nu Kararas upes krōces, kaidus pōrs kilometrus nu šejīnes. Cytaidi vyss beja kluss. Napūgōja laksteigolas, ni kyukōja dzagyuze, vēļ beja pōrōk agrs pavasars. Taids vāss. Nu zemes ceļas garaiņi, syltums nu jōs plyust kai nu sakarsāta cepļa. Nūryuc kaida vabale, un otkon vyss kluss. Bet maņ taida sovaida sajyuta, gribīs kai kaut kur skrīt, dareit lelus dorbus, strōdōt, strōdōt, nanūgurstūši strōdōt, es tagad dareitu daudz, daudz, vyss deļ manis tagad vīgls, nikas nav gryuts, cik daudz tagad manī ir energijas… Te munu dzērdi skar maigas, raudūšas vijūles skaņas. Jōs treicūši plyust, viļņoj, ceļās un kreit, jōs pylda pylnu zemes smaržas, pylnu navoldamas prīcas, jauneibas spērgtuma, laimes un klusu ilgu pavasara gaismu. Jōs plyust kai upes yudiņs burbuļōdams, čalōdams, strauji plyusdams uz leju… uz leju… uz nazynomu vītu un mērki. Vijūles skaņas plyust tai maigi, vylynojūši, aizgrōbjūši; treisūšas, it kai baideidamōs tyvōtīs. Jōs plyust lāni žēleigi, it kai grybādamas aizkustynōt cītū, atsolušū sirdi. Skaņas palyka klusōkas, un cik žēli jōs vaidēja agrō pavasara, laimes, apslāptas mīlesteibas vokorā. Jōs plyuda lēni… klusōk… dzysa… Munas jyutas jōs saviļņōja un pošas gaist… maņ palyka žāl… Kai tys sovaidi… cik žēli skanēja pādejōs vijūles skaņas, es pazynu jōs, pazynu treisūšūs pērstus, kuri pīsaskōre nadzeivom steigom, kas vylka lūceņu par jom… Skaņas zuda… vairs nadzērd jūs… jōs izgaisa… Kai sovaidi?.. Voi muna dzeive nav dzīstūšō vijūles skaņa? Voi muna dzeive nav treisūšais vilnis? Voi muna pukstūšō sirds nav treisūšī pērsti? Voi muna dvēsele naraud agrō pavasara vokorā — jauneibas godūs — kai gaistūšō vijūles skaņa? Muna dzeive vēl ir pavasara laiks, strauja, plyustūša, jei ir korstas mīlesteibas, daudz sapynu, gaidu, ilgu pylna. Bet dzeive ir breideits, jei paīs ōtri, namonūt… jei nūkluss kai vijūles skaņas… Vēļ strauti čalōs, dzīdōs putneni pa vacam, vēl pavasara jautreiba, prīcas breiži nagaiss, bet vijūle vairs naskanēs… satryukušas byus munas vijūles steigas… muna dzeive byus najyuteiga, muna sirds napukstēs vairs, dēļ manis vairs nadzīdōs putni, nanōks pavasara jaukumi, dēļ manis vairs nanōks nikas…
Vladislavs LŌCIS-VAIDEĀNS
Nu žurnala “Sauleite”, 1932. g.
Komentāri