Maņ bīži aizrōda, ka napareizi runoju, par dzeivesvītu nūrōdūt Rēzeknes apriņka Borkovas pogosta Krīvubirzes (tautā soka “Krīvbērznīki”) cīma “Mežāres”. Pareizi asūt Madonas nūvoda Ošupes pogosts. Tod rōdu sovu dzimšonas aplīceibu, kur ir Borkovas pogosts. Atkōrtoju kaimiņūs, Kolnagolā, dzeivojūšōs rakstneicas Kelīnas Klānas jeb Elīnas Koļesņikovas (Trōpas) zalta vōrdus: “Kur te ir oši, kur te upe?”
Beja tai: Borkovas pogosts (Latgola) un Meirānu pogosts (Vydzeme) — tautas gora montom ļūti bogōtas Latvijas teritorijas, bet jaunō breiveiba, kai zynom, radēja ari jaunas glupeibas. Ari itū — Meirānu pogostu likvidēja, uztaisēja Ošupes pogostu. Lai byutu jūceigōk, sajauce ari geografiju — adresi. Paskaidroju. Pyrms dažim godim studiju draugi gribēja maņ sagōdōt pōrsteigumu — atbraukt cīmūs napabreidynojūt. Adresi zynōja, gon jau pogostmōjā nūskaidrōs, kur dzeivoju. Bet Ošupes cīmā pogostmōjas (pōrvaļdes) nav. Vaicōja veikalā. Prūtams, mani nazynōja. Glōbe tys, ka rokstu Ošupes pogosta “Klānu Vēstim”. Tai ari sacējuši, ka tys (es) varātu byut baigais raksteitōjs, bet kur dzeivoj, jī nazynūt, lai prosa Degumnieku centrā, pogostā(!).
Anekdote. Bet poši vaineigi. Tū laiku “Klānu Vēstīs” “izroku”, ka īdzeivōtōjim beja dūta īspēja sprīst par teritorijas reformu. Bet latvīšim (vēļ šudiņ) ir lels nacionalōs pošapziņas deficits, un, lyuk, rezultats.
Tai ka atsagrīzšona nu Rēzeknes vactāva “Mežārēs” maņ beja kai nūnōkšona “Alises breinumzemē”. Var tikai nūžālōt, ka tūreiz vadeibā nabeja Aigars Škēls (cēlīs ari nu Borkovas pogosta). Šudiņ jys jūceigō nūsaukuma pogosta lītas kōrtoj pavysam labi. Bet jōdzeivoj ar varas papeirim, kas nav nikas myužeigs. Golvonais ir cyts — Latgolas zeme zam kōjom. Ar Borkovu maņ saistās breineigas bērneibas atmiņas, tī, bazneicā nūkristeiti, kopsātā dus seņči. Lepojūs, ka asu nu vīna pogosta ar monsiņjoru Henrihu Trūpu, kuru sovulaik intervēju radio “Brīvā Eiropa”. Par Kelīnu Klānu jau minēju: prīks un paļdis, ka jei sovōs grōmotōs tik labi īmyužinōjuse myusu Lubōna klānu dobas burveibu, cylvāku bādas, prīkus, ari tū, kas grēceigs un lobojams… Lepojūs, ka myusu tautas legenda pulkvedis Oskars Kalpaks bejušō Meirānu pogosta “Liepsalās” cēlīs Latgolas zemē — Borkovas pogostā.
Tys izsenis, vēļ krīvu caru laikūs. Bejis tai. Borkovas un Meirānu baroni (vīns nu Vitebskas, ūtrs nu Vydzemes guberņas), kaimini byudami, reikōjuši medeibas. Meirānīts pēc tam aicynōjis uz mīlastu, kas bejis tik garšeigs, ka Borkovas barons kaimiņam uzdōvynōjis zemes gobolu, kur saimnīkōjuši Oskara Kalpaka seņči, kuri palykuši par vydzemnīkim. Tōpēc radīs tys Borkovas zemes keiļs gar Meirānu kanala kreisū pusi — Stūrmežs (Styurmežs) leidz Gaigaliešiem (natōli nu Meirānim).
Maņ tyvs ir ari Meirānu pogosts. Bērneiba, jo mōte strōdōja Gotliba (1883) pamatskūlā. Lepojūs ar meirānīšim — operdzīdūni Jāni Zāberu, dzejnīku Jāni Gavaru. Bet šudiņ jī asūt Indrānu pogostā!? Indrāni eļnē tōli uz Gulbenes pusi. Prōteņ, nōc mōjōs!
Ak jau golvonais ir “Vienoti Latvijai!”. Muns pamats tam ir — Borkova.
Jūlijs TROPS
Komentāri