Staņislavs Orlovskis (“Tāvu zemes kalendars 1997”) savās atmiņās
(teksts no latgaliešu valodas pārlikts latviski)
par Rēzeknes bombardēšanu raksta: “6. aprīlis bija skaidra, saulaina pavasara diena. Visi pēc trim dienām gaidīja Lieldienas, un nekas nevēstīja par tās nakts traģiskumu. Nedēļas sākumā gan pilsētā parādījās lapiņas, kas brīdināja par iespējamo uzbrukumu, tika slēgtas skolas. (..) Un sākās bombardēšana. Mūsu ģimene un daudzi apkārtējie iedzīvotāji izmantoja labi uzbūvētās tranšejas apriņķa priekšnieka pagalmā, kas paglāba mūs no drošas nāves. Ko mēs šajā brīdī pārdzīvojām, grūti aprakstīt. Virs pilsētas tika izkārti gaismas lukturi, bija gaišs kā dienā, bumbu sprādzieni un zenītartilērijas šāvieni sacēla lielu troksni. (..) Pēc pusnakts, kad beidzās pirmais uzlidojums, cilvēki atstāja patvertnes. Skatam atklājās šausmu ainas. Vairākas bumbas bija sprāgušas dažu metru attālumā: pretī bija sagrauts pasts, iznīcināta Tautas pils, noslaucīta gandrīz visa Galdnieku iela, sagrautas daudzas mājas Atbrīvošanas alejā, Dārzu, Latgales un citās ielās. (..) Neskatoties uz vēlo nakts stundu un komandanta laiku, cilvēki glāba, ko varēja, un devās pie saviem radiem, paziņām, lai pārliecinātos, vai viņi ir dzīvi. Bet tas dažiem bija liktenīgi, jo tūlīt sākās otrais uzlidojuma vilnis, kas bija vēl spēcīgāks, un daudzi cilvēki nepaspēja atgriezties mājās un bija spiesti slēpties nepiemērotos apstākļos no bumbu krusas. (..) Otrā dienā pilsēta dzīvoja lielā satraukumā. Materiālais zaudējums pilsētai bija ļoti liels, bet vēl lielākas sāpes sirdī atstāja tuvu cilvēku zaudējums. Ļoti daudz bojā aizgāja cilvēku Tautas pilī, jo, kad sākās bombardēšana, tur tika demonstrēta kinofilma. Ļoti cieta Rēzeknes I stacija. Cilvēki, glābdamies no uzbrukuma, devās uz ezeru, bet tur viņus sagaidīja bumbas. Cilvēki runāja, ka bombardēšanā bojā gāja ap 700 cilvēku.”
Sagatavoja
Aija MIKELE
Foto no Latgales Kultūrvēstures muzeja fondiem
Komentāri