Par mūsu ziemeļu kaimiņiem igauņiem pieņemts domāt, ka viņi ir tādi mierīgi, nosvērti, nekad nestrebj karstu, kā to dara latvieši. Tomēr ar visu savu lēnīgumu igauņi daudzās lietās mūs apsteidz, piemēram, radot komfortablākus apstākļus uzņēmējiem. Rezultātā mūsējie savus uzņēmumus reģistrē tur, nodokļus arī maksā Igaunijai… Ziemeļu kaimiņi par lielu pārsteigumu un “skrobi” mūsu atbildīgajām amatpersonām jau sen sastādījuši, piemēram, sīku sarakstu, ar ko iedzīvotājiem sevi jānodrošina kara gadījumā… Lai galīgi neatpaliktu no lēnīgajiem ziemeļniekiem, šādi tādi dokumenti nesen pieņemti arī Latvijā. Piemēram, ir pat veseli divi Ministru kabineta noteikumu varianti par to, kas katram Latvijas iedzīvotājam jāsapako un jānoliek melnai dienai, t. i., krīzes situācijai. Noteikumi paredz, ka valsts apdraudējuma gadījumā katram pieaugušajam rezervē jābūt
diviem gabaliņiem ziepju, četriem tualetes papīra ruļļiem, radioaparātam, lukturim, zobu birstei.
Paredzēta un tiek ieteikta šāda dienas pārtikas norma (pieaugušam cilvēkam):
150 g gaļas vai zivju konservu, 20 g šokolādes vai šokolādes konfekšu, 200 g auzu pārslu, trīs vai četri litri ūdens.
Savukārt bērniem un jauniešiem līdz 18 gadiem katram sava, atšķirīga pakete. Piemēram, mazuļiem jāparedz
200 g zīdaiņu pārtikas maisījuma vai 250 g biezeņa un trīs litri ūdens, pusaudžiem — vairāk piena, žāvētu augļu un riekstu, kā arī ievārījums.
Toties bērniem un jauniešiem līdz 18 gadiem nepienākas ne radio, ne sveces, ne šķiltavas, ne sērkociņi (kas ir pieaugušo paketē). Kur visas uzskaitītās preces ņemt, kur glabāt līdz brīdim, kad sāksies karš, ai, pardon, apdraudējums, noteikumos nekas nav teikts. Tomēr visiem der zināt, ka minētās preces apdraudējuma gadījumā katrs Latvijas iedzīvotājs var pieprasīt atbildīgajai instancei — Ekonomikas ministrijai. Bet par rezervju plānošanu un glabāšanu atbildīga Zemkopības ministrija. Līgums par rezervju iepirkšanu gan vēl neesot noslēgts, jo neesot naudas, taisnojas atbildīgās personas. Toties Igaunija, kā vienmēr, apsteigusi Latviju. Tur jau viss, kā saka, salikts pa plauktiem un skaidri zināms, ka viena preču komplekta iegādei četru cilvēku ģimenei būs jātērē 253 eiro. Viss tomēr var mainīties, jo pašreiz attiecīgajās ministrijās tiek stādīti, laboti un papildināti pirmās nepieciešamības preču, kas katram Latvijas iedzīvotājam vajadzīgas valsts apdraudējuma gadījumā, saraksti. To sastādīšana esot uzticēta ļoti kompetentām personām, kuras pastāvīgi konsultējas ar ievērojamiem ārzemju
speciem
. Nav izslēgts, ka tieši pēc ārzemju
specu
ieteikuma nepieciešamo mantu saraksts (kara gadījumam) pastāvīgi tiek pilnveidots. Cik tas pilnveidotais izmaksās? Ne vairāk, kā jau sarēķinājušas tās 200 referentes, kuras saņem algas un prēmijas Aizsardzības ministrijā. Aptuveni 250 eiro (preču cenas dažādos reģionos tomēr atšķiras). Ja cilvēks, gatavojot krīzes komplektu, gribēs visu jaunu (krūzi, šķīvi, dakšiņu, zobu pastu, sveces utt.), tad ieteicamais komplekts, pēc speciālistu aprēķiniem, varētu maksāt nedaudz vairāk kā 250 eiro. Tā ka, cienījamie, krājiet naudiņu un veidojiet rezerves, kā to dara valsts! Valdība jau janvārī apstiprinājusi Aizsardzības ministrijas ziņojumu par valsts rezerves krājumu veidošanu, lai nodrošinātu valsts pamatfunkciju pildīšanu vismaz trīs nedēļas pēc krīzes (t. i., kara) iestāšanās. Savukārt iedzīvotājiem būs pašiem jāparūpējas par krājumiem, ar ko krīzes gadījumā varētu iztikt vismaz nedēļu. Vārdu sakot, par visu padomāts! Tā ka, veidojot krājumus, par šķīvjiem un dakšiņām neaizmirstiet. Arī kara gadījumā kulturāls cilvēks gaļas gabalu ēdīs no šķīvja, nevis nokvēpuša katliņa un bifšteku pieturēs nevis ar pirkstiem, bet ar dakšiņu… Bez tam mūsu kara ministrijai būtu rūpīgāk jāpapēta Igaunijas pieredze. Mūsu ziemeļu kaimiņi ir racionālāki. Tur “avārijas” komplektā ieteikts turēt
pasi (vai ID karti), autovadītāja apliecību, nelielu skaidras naudas summu, portatīvo radioaparātu, sērkociņus vai šķiltavas, lukturīti, baterijas, saliekamo nazi, triecienizturīgu šķīvi un karoti, izolācijas lentu, virvi, diegu, adatu, šķēres, papīru, rakstāmpiederumus, pirmās palīdzības aptieciņu, rezerves apakšveļu, otru apavu pāri, guļammaisu vai segu.
(Latvijas “specu” sastādītajā sarakstā daudzu no šīm mantām nav.)
Protams, igauņi rūpīgāk padomājuši par ēdamo un dzeramo (sausā zupa, grauzdiņi, saldumi, dzeramais ūdens dažām dienām, vēlams, plastmasas pudelēs). Tomēr ir dažas neskaidrības. Piemēram, kāda virve jāsagatavo, kādam mērķim? Dažādos skaidrojošajos materiālos, kas Igaunijā nupat nākuši klajā, vairākkārt uzsvērts, ka “Igaunija aizsargās sevi jebkurā gadījumā. Pat ja zaudēs daļu teritorijas, pilsoņi šajā teritorijā organizēti pretosies ienaidniekam”. Latvijā izstrādātajās rekomendācijās tāda apgalvojuma nav. Mūsu Aizsardzības ministrija domā, ka iztiks paši, bez iedzīvotāju līdzdalības? Varbūt domā, ka spēs atvairīt uzbrucējus ar Ādažos izvietoto ārzemju karavīru spēkiem? Nu, varbūt piekomandējot palīgā Aizsardzības ministrijas padomnieču un referentu kuplo štatu? Pardon, tas viss tomēr jau ir valsts noslēpums, par ko skaļi runāt nedrīkst. Tāpēc nerunāsim, bet pirksim mantas saskaņā ar valdības ieteikto krīzes sarakstu…
Māra NIZINSKA
Komentāri