Tas putras katls, ko sauc par lielo politiku, Latvijā šņāc un vārās bez mitas. Nu, nav mūsu politiķiem (ne lieliem, ne maziem) laika nodarboties ar tādām ikdienišķām lietām kā atbalsta nodrošināšana lauku ģimenēm vai spēku (un naudas) mobilizācija ceļu sakārtošanai. Cik spēju atcerēties, tikai vienreiz toreiz valdošās partijas “Vienotība” politiķi (Kampars un Co) pirms vēlēšanām ceļu nobēršanai esot klusiņām izveduši no karjeriem smiltis par simts tūkstošos skaitāmu naudiņu. Tiešām uz ceļa nobēra vai to naudu vēlēšanām novirzīja… tas ir cits jautājums. Un vai nu tikai tādā veidā valdošās partijas vāc naudiņu vēlētāju un līdz ar to arī siltu vietiņu nopirkšanai Saeimā un valdībā. Ja ne tāda trekna
smērēšana
, vēlētāji sen būtu no varas citadelēm izbalsojuši gludi glumo raivi vai citu kamariļjas pārstāvi, kas caur Latgales grants karjeriem norakstījusi vēlētāju balsu pirkšanai sarūpēto naudu. Diemžēl esam pacietīgi, pieticīgi un pieklājīgi. Kā saka, nelecam uz ecēšām, kad mūs krāpj; kad puišelis dzintara paskatā skaļi pamāca tautu, kas tai jādara, lai pie stūres Rīgā vai kādā citā novadā nenokļūtu kāds krievs, polis vai čangalis; lai tautiskajos Brāļu kapos Rīgā tiktu pārapbedīti savulaik no Latvijas aizbēgušie (un svešās zemēs mirušie) šāvēji; kurš mūsu tēvu un vectēvu celtais piemineklis drīkst būt un kurš steidzami jānovāc… Jā, kopš tiem laikiem, kad cēla tos pieminekļus, daudzi gadi pagājuši. Bet mēs vēl turpinām neformālo strīdu — ir vai nav šodien pieskaitāmi Latvijas nedraugiem ebreju šāvēji. Braucot mašīnā uz Rīgu, ikreiz Biķernieku mežā palūdzos par tiem, kurus tur pagājušā gadsimta 40. gados nošāva kungu rases pārstāvji. Un vai nu tādas traģisko notikumu vietas ir tikai Rīgā? Arī Rēzeknē pie upes aizsprosta, Viļakā aiz luterāņu baznīcas, Ančupānos, Daugavpilī… Mūsu ļoti progresīvajai, ļoti tautiskajai un reizē ļoti eiropeiskajai valdībai vai arī valdības piebarotajām, it kā neatkarīgajām organizācijām vienreiz tomēr būtu skaļi jāpasaka, kurā pusē viņi šodien ir — to pusē, kuri šāva, vai… Lasītāji var man pārmest, sak, pārāk daudz uzmanības veltīju pagātnei. Bet pagātnes saknes dod dzinumus šodienas druvās (sirdīs, prātos). Un tur, pagātnē, ir lietas un notikumi, kas var atkārtoties. Ja mēs tos glorificēsim, atzīsim par pareiziem vai vismaz nenosodīsim. Tā nu man šoreiz sanācis — iesāku ar šodienas notikumiem un politiskajām aktivitātēm, bet aizrunājos līdz tālajiem kara laikiem. Ko lai dara, karš šķeļ pasauli, un tā sašķeltība jāpārdzīvo arī tām paaudzēm, kas karu nav redzējušas. To notikumu atbalsis visādā veidā mūs panāk, ielaužoties mūsu dzīvē. Jaunuļi šodien varbūt brīnīsies: atraduši, par ko kašķēties, — par apbedīšanas vietu Cukuram, kurš Latvijas vēsturē iegājis kā viens no ebreju šāvējiem. Vai tiešām viņa vieta ir Brāļu kapos, kur mūža mierā dus Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieki? Piekrītu Vincentam, kurš man piezvana, lai aprunātos (ievilktu mani strīdiņā vai diskusijā) par tādiem strīdīgiem jautājumiem. Piekrītu, ka gan viņam, gan visiem citiem Latvijas iedzīvotājiem ir daudz ikdienā svarīgāku jautājumu, par ko runāt un domāt. Kam kāds sliktums no tā, ka cilvēku šāvēju apglabās Brāļu kapos? Taustāma sliktuma varbūt arī nebūs. Bet vai ar šādu patriotisku pieļāvību šodienas sabiedriskās domas noteicēji nepateiks laikabiedriem un nākamajām paaudzēm: mēs negribējām būt objektīvi, mēs pieļaujam, ka “īpašos apstākļos” drīkst iznīcināt, nogalināt
nepareizi
domājošos vai “nepareizai” tautībai piederošus cilvēkus? Un jautājums par vācu soda bataljonam piederīgā, pēc kara uz Latīņameriku aizbēgušā indivīda apglabāšanu Brāļu kapos nav politisks, bet gan sirdsapziņas jautājums.
Māra NIZINSKA
Komentāri