“Nāku no Gomeļas apgabala Karmjanskas rajona Zlotomeno ciema Baltkrievijā. Tur pagāja mana bērnība, skolas gadi… Smagi, ļoti, ļoti smagi bija. Piedzimu 1941. gadā. Tēvs mani paauklēt paspēja. Žēlojis ļoti esot. Es gan neatceros. Tēti kara sākumā armijā neiesauca, iedeva viņam
broņ
. Maizes cepējs bija. Kur bez maizītes? Kad nacisti ļoti ātri okupēja Baltkrieviju, mūsu apgabalu, tētis un citi vīrieši aizgāja mežā. Partizānos. Gomeļas apgabalā bija spēcīga partizānu kustība. 1944. gadā viņu vienība veica plašu diversiju pret nacistu karaspēku. Ilgi nebija jāgaida, kad sekoja nežēlīga izrēķināšanās. Nacisti atbildēja ar soda ekspedīciju. 20 km garā ķēdē, karavīrs pie karavīra… Šāva uz visu, kas kustējās. Pēc tam mūsu ģimene uzzināja, ka nacisti tēvam un vēl trim vīriem ierakumos iešāvuši pakausī. Ciemu nodedzināja, nolīdzināja līdz ar zemi. Bija atraduši visas slēptuves ar graudiem, drēbēm. Viss bija iznīcināts. Kad atgriezāmies no bēgļu gaitām, mamma un tante kaut kā saslēja mazu pirtiņu. Tādā būdiņā dzīvojām divas ģimenes. 15 cilvēku. Mēs mammai — seši bērni. Nekā nebija! Izdedzināta zeme… Es nesaprotu, kā mēs izdzīvojām,” pasmagi nopūšas Anatolijs.
Iveta DIMZULE
ATTĒLĀ: Anatolijs Kozlovs, pļaujot atpūtas kompleksa zālienu, salasījis sviesta beciņas. Pusdienās būs garda sēņu mērce.
AUTORES foto
Komentāri