Latviju atkal pārvalda augusts — saulainākais un bagātākais no 12 brāļiem mēnešiem. Birst kombainu bunkuros zeltainie graudi, galdā saimnieces liek šī gada ražas dāvātos gurķus un tomātus, bet tējai klāt pasniedz nesen vārīto zemeņu, ķiršu, upeņu zapti vai svaigu medu. Latgalei šis laiks ir īpašs ne tikai ar lauku un dārzu dāsnumu. Augusts ir laiks, kad Latgale pošas gada skaistākajam un dvēseliskākajam ceļojumam uz Aglonu pie Dieva Māmiņas. Augusts arī Rēzeknes biogrāfijā ir īpašs laiks. Šī mēneša pirmajās dienās 1944. gadā Rēzeknē atgriezās mežā vai attālā ciemā frontes ugunis pārlaidušās ģimenes. Atgriezās, lai sāktu visu no sākuma: sakoptu ielas, iekārtotu savu kaut vai pagaidu mājokli. Atmiņā saglabājies kādas rēzeknietes stāsts, kā viņa, bēgot no frontes, ratos atrada vietu grāmatām un avīžu sainim. Avīzes rēzeknieši cītīgi lasīja gan pirmskara laikā, gan pēc kara. “Rēzeknes Vēstis”, gan ar citu nosaukumu (to pieprasīja vara), devās pie lasītāja 1944. gada augustā. Jā, jā, pirms 75 gadiem. “Rēzeknes Vēstīm” šogad tāda skaista un zīmīga jubileja. Tas ir nozīmīgs skaitlis, nozīmīgs ne tikai avīzes darbiniekiem, bet daudziem jo daudziem rēzekniešiem. Piemēram, tiem, kuri 1944. gada augustā turēja rokās vēl svaigu, pēc tipogrāfijas krāsas un svina burtiņiem smaržojošo avīzīti. Jā, tas bija sen. Pagājuši 75 gadi. Droši vien jau simtos tūkstošu jāskaita avīzes numuri, kas šo gadu laikā noteiktā nedēļas dienā nonāca rēzekniešu un lauku iedzīvotāju pasta kastītēs. Sākumā — divas lapas (40. gadi), tad četras, astoņas, 12, 16 lapas. Visu nosaka dzīves ritms un jaunāko ziņu birums. Nepalaist garām, informēt lasītājus par svarīgākajām. Tas, starp citu, nav tas vieglākais žurnālista uzdevums. Katrai varai savas prioritātes, sava cenzūra. Starp citu, tā ir arī šodien, jo varai tīkama tikai pozitīva informācija. Tāda, kas slavē varas pīlārus un pakalpiņus, kuri šos pīlārus apkalpo. Un tie, kuri domā, ka pašreizējās demokrātiskās Latvijas vara ir savādāka, maldās. Ir desmiti dažādu iemauktu, kurus žurnālistiem cenšas uzlikt pašreizējās varas struktūras gan tur, augšā, gan te, apakšā. Neatkarīgajai presei tiek uzlaisti virsū paklausīgi un lietišķi dažādu valstisko struktūru kontrolētie vai arī izdotie laikraksti, televīzijas un radio raidījumi. “Rēzeknes Vēstis” varas vīriem un sievām nekad nav patikušas. Šo aizritējušo gadu laikā piedzīvotas gan oficiālas, gan slēptas represijas. Viena no tādām — pēc iespējas nobēdzināt informāciju par to, kas notiek domēs vai padomēs, ministrijās un citās nodokļu naudu tērējošās struktūrās. Saka, šodien atšķirībā no padomju laikiem prese ir brīva, valstī nav cenzūras. Oficiāli nav. Bet avīzi, kas pārtiek no vienkāršo cilvēku, mazo algu un pensiju saņēmēju abonēšanai atvēlētajiem līdzekļiem, var pamēģināt piespiest pie grīdas ar krāšņu, krāsainu domes avīzi, kuras izdošanai vietvara tērē mūsu nodokļu naudu, atņemot to pabalsta meklētājiem, mazo ienākumu saņēmējiem. Bezmaksas avīžu nav. Varas izdevums ar iedzīvotāju nodokļu naudu tiek apmaksāts. Bet lai nu paliek. “Rēzeknes Vēstu” lasītāji prot “lasīt starp rindām”, salīdzināt. Te tad droši vien arī slēpjas “Rēzeknes Vēstu” dzīvelīgums. Mēs stingri turamies pie likuma: rakstīt tikai patiesību, izvilkt gaismā to, ko vara cenšas paslēpt arī aiz savu krāsaino avīžu vai radio pārraižu rožainā plīvura. Bet rakstīt un stāstīt patiesību mēs spējam tāpēc, ka katru dienu jūtam savu lasītāju atbalstu. Pateicos par visu labo, ko jūs, dārgie lasītāji, mums dāvājat!
Māra NIZINSKA
Komentāri