Kurš brīdis Aglonā lielajā svētku dienā dievlūdzējus saviļņo visvairāk? Diezin vai kāds no mums varēs viennozīmīgi atbildēt uz šo jautājumu. Vai, atgriežoties mājās, mēs nepaņemam līdzi sirdsmieru, ko gūstam, lūdzoties pie Dieva Māmiņas altāra? Vai tad, kad nomāc kāda liksta, likteņa pārbaudījums, mums nesniedz mierinājumu atmiņas par Aglonā pavadīto laiku, kad katrs svētceļnieks pievienojas kopējai lūgšanai; kad ļaužu pārpilnajā laukumā notiek Tautas Krustaceļš; kad, domājot par saviem tuviniekiem, iededzam svecītes kalniņā pie trim krustiem; kad, bazilikas zvaniem skanot, ejam līdzi baltajai procesijai, priecādamies, ka karogus nes mūsu Latgales jaunieši. Šīs domas iesēj miera sēklu dvēselē: kamēr vien ticēsim un steigsimies šurp, pie Dieva Māmiņas; kamēr mūsu jaunieši uzskatīs par lielu godu piedalīties lielajā procesijā, tikmēr ar Latviju, ar Latgali viss būs kārtībā: mēs pastāvēsim.
Māra NIZINSKA
Ilzes SONDORES foto (no “RV” arhīva)
Komentāri