Vēlos pastāstīt par cilvēku, kurš visu savu darba mūžu veltījis Rēzeknei, Latgales bērniem. Mans stāsts — par skolotāju Nadeždu Lipsku, par cilvēku, kurš dzimis un audzis tālajā Sibīrijā, bet pratis ar saknēm dziļi ieaugt Latvijas zemē, kļūt par šīs zemes lielu patrioti un par patriotiem audzināt arī bērnus — tos, kurus viņa kā skolotāja gatavoja lielajai dzīvei.
Pagājuši jau vairāk nekā divi gadi, kopš skolotāja Nadežda ir aizgājusi viņsaulē, bet atmiņā arvien nāk viņas teiktie vārdi un vēlēšanās, ko gribēja izdarīt. Nadežda vēlējās uzrakstīt savas dzīves atmiņas, diemžēl nepaspēja. Ir palikuši tikai daži neveikli, grūti salasāmi uzmetumi, tādēļ, izpildot viņas vēlēšanos, nolēmu uzrakstīt Nadeždas stāstīto — vienas skolotājas dzīvesstāstu.
Nadežda dzimusi Novosibirskas apgabala Tatarskas rajona Roždestvenkas ciemā trīs bērnu ģimenē. Reiz kāda čigāniete Nadeždai, vēl bērnam esot, teica, ka viņas nākotne būs saistīta ar ārzemēm, viņu apprecēs ārzemnieks. Pēc Pedagoģiskās skolas absolvēšanas Nadežda tika norīkota uz kādu vietējo Tatarskas skolu par krievu valodas un literatūras skolotāju. Te viņa pirmo reizi sastapa Baltijas jauniešus. Tie bija 1949. gadā no Igaunijas izvesto baltiešu bērni, kuri citu, vietējo, skolēnu vidū izcēlās ar savu stāju, uzvedību un disciplinētību. Uz jauno skolotāju viņi atstāja patīkamu iespaidu. Gāja laiks, ģimene pārcēlās uz Tulu, kur skolā darbu neizdevās atrast, tādēļ Nadežda iekārtojās Tulas kombainu rūpnīcā.
Fridrihs LIPSKIS,
kurš ar viņu kopā nodzīvojis 57 gadus
Комментарии