Pīters Lōcis saceja: “Tai kai itys ir Latgalīšu rakstnīceibas muzejs, drusku pastōsteišu par myusu volūdeņas rokstu liktiņgaitom. Mes varim sevi saukt par kulturtautu tōpēc, ka myusim ir sova raksteiba. Mes asam ļūti bogōti. Un myusu vērteibu nūsoka gon grōmotu, gon skūlu, muzeju, biblioteku daudzums. Lai runōtu par šudiņdīnas latgalīšim, jōpīmiņ myusu liktiņgaitas symts godu garumā — myusu pyrmōs avīzeites, laiks, kod nūsadybynoj Latvijas vaļsts. Atveram sovas skūlas, sōk izīt prese, grōmotas, gon laiceiga, gon goreiga satura. Bet vaļstī nūteik Kārļa Ulmaņa apvārsums, sōkās asimilacijas viļnis. Katōļu prese un grōmotas gon nateik aizskartas, jō Latgalī ir ļūti ticeiga tauta un režims nauzadrūšinoj kertīs pi Bazneicas. Tod sōcēs karš. Pyrmōk atnōk sorkonōs okupacijas laiks, tod bryunī okupanti vōcīši, taču tod latgalīšu rakstnīceiba pīdzeivoj napīradzāti augstu līmiņi. Vōcīši aizīt, un atnōk padūmu vara, kas leidz 1962. godam dūd īspēju laseit dzymtajā volūdā sovu presi. Ar 1962. godu tys apsastōjās. Bet Rītumūs vēļ dorbojās latgaļu izdevnīceiba ar cereibu, ka tōs grōmotas, kas Rītumūs tiks izdūtas, byus vajadzeigas Dzimtinei. Tai tys turpynōjās leidz 1990. godam. 1990. godā pi myusim ir lels raksteitō vōrda pacālums. Bet īt laiks, un asam nūgōjuši pi tō, ka nav vairs “Katōļu Dzeives”. “Aglyunas zvaneņš” naseņ apsastōjās… Jōsalīk visi prōti kūpā, kai myusim nūturēt latgaļu drukōtū vōrdu, lai mes sauktūs par kulturtautu. Paļdis Vogulu saimei par jūs davumu myusu Latgales dzejas pyura skreinē. Jau pīcas grōmotas! Nūlīcu golvu Voldemāra Vogula prīškā. Lai jam gūds i slava!” Pēc tam, kod Voldemārs Voguls beja lasējs sovus dzejūļus, jō dzeivesbīdre Olga Vogula pastōstēja: “Mes asam vīns vasals jau 40 godu. Jōsoka, ka mes asam ļūti laimeigi taidā ziņā, ka myusim dzymtō volūda ir vīna, un myusu bārni un mozbārni ari runoj latgaļu volūdā. Myusim nav taidas problemas, kai daudzi soka, ka ar bārnu runoj latviski, a sovā storpā — latgaliski. Es asu beiguse universitati, jys — mōkslas vydusskūlu Rēzeknē, Keramikas nūdaļu. Es universitatī vuicējūs filologūs, volūdneica asu. Jys maņ īvuicēja dorbōtīs ar keramiku, un es vysu mešu molā. Dēļ tō obi divi keramikā augšā gōjom. Bet tod jys maņ sōka laseit dzejūļus. Teicu: “Zini kū, Valdi, vajaga tūs pīraksteit, tī ir ļūti jauki. Sovaidōk uzreiz aizamērsōs. Un tai iznōce myusu pyrmō grōmateņa “Uz zvaigžņu tilta”. Izdūt paleidz myusim vysod lobi cylvāki. Daudz ir gaišu cylvāku! Bet latgaļu volūda byus! Mes asam vīnkōrši cylvāki, bet ar dziļom saknem. Tī nav ni symts voi tyukstūš, bet gon tyukstūšim godu, i latgaļi tū izjyut un nas tōļōk. I caur tū mes stypri. 1998. godā uz Cepleišim pi mums atbrauce japōņs Hidekazu Takahaši. Jys myusim pastōstēja lītas, kuras mes nazynōjom par latgaļu volūdu. Helsinku universitatī, kur jys vuicējōs (kod es mōcējōs universitatī, myusim latgaļu volūdu namōcēja), mōcēja gon latvīšu, gon latgaļu, gon lītuvīšu volūdu. Japōņs runōja latviski un latgaliski. Tys beja lels breinums. Kod uzdevem jautōjumu, kōdēl jys vuicējōs baltu volūdas, Hidekazu Takahaši atbiļdēja: “Voi tod jyus nazynot, ka tōs ir tik senas, arhaiskas volūdas?” Tai ka mes asam ļūti laimeiga, sena tauta. Ari pi šōs grōmotas “Dzeiveibas sola” ļūti daudz spāka pīlyku. Breineigi cylvāki atsarodās, kas naudu īdeve, jo bez tōs navar izdūt grōmotu. Kamer cylvāki runoj, ir kultura. Zynōtnīki rakstējuši, ka volūda ītekmej cylvāka filozofiskū izjyutu. Leidz ar tū mes asam ļūti bogōti. Dīvs myusim paleidzēs.” Pasōkumu kuplynōja Sakstagola folkloras kūpa “Kolnasāta” (vadeitōja Madara Broliša), izdzīdūt dzīsmes ar Voldemāra Vogula vōrdim un Ontona Matvejāna melodiju.
Aija MIKELE
AUTORES foto
Komentāri