Šis gads Latvijā būs smags, jo jau šobrīd redzamas ekonomikas attīstības palēnināšanās pazīmes. Tomēr ir cilvēku grupa, kuriem gads sācies diezgan veiksmīgi — tie ir augstākā ranga ierēdņi. Pēc “Neatkarīgās Rīta Avīzes” aprēķiniem, šogad valsts amatpersonu alga Latvijā palielinājusies vidēji par sešiem procentiem. Vislielākā ir Ministru prezidenta alga — 4814 eiro (+249 eiro). Ministru prezidenta biedrs pelna 4570 eiro mēnesī (+236 eiro), ministrs — 4570 eiro, tiesībsargs un valsts kontrolieris — 3955 eiro (+205), parlamentārais sekretārs — 3545 eiro (+183), Valsts kontroles padomes loceklis — 3242 eiro (+168), Vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs — 3242 eiro. Pārējo augstāko amatpersonu alga ir no 2000 līdz 3000 eiro, bet algas pieaugums — no 107 līdz 143 eiro. Tautas kalpu alga ir piesaistīta vidējai algai, ņemot vērā inflāciju. Vidējā alga tiek reizināta ar speciālu koeficientu, teiksim, Ministru prezidentam — ar 4,93, ministram — ar 4,68 utt. Rezultātā, ja valstī paaugstinās vidējā alga, palielinās arī gandrīz visu amatpersonu ienākumi. Atkarībā no koeficienta vieniem vairāk, otriem mazāk. Īpašā kategorijā ir amati, kuriem noteikta maksimālā alga bez visādiem koeficientiem. Piemēram, Finanšu un kapitāla tirgus regulēšanas komisijas amatpersonas alga ir 9799 eiro, Nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta darbinieka alga — 8017 eiro. Tas, starp citu, ir gandrīz divreiz vairāk nekā Ministru prezidentam. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas amatpersonas algas griesti ir 5739 eiro, datu inspekcijas amatpersona var saņemt līdz 3955 eiro, Konkurences padomes — 3955, pašvaldības domes priekšsēdētājs — 3554 eiro. Valsts prezidenta alga katru gadu tiek apstiprināta kopā ar budžetu. 2020. gadā tā ir 5960 eiro (+440 eiro), turklāt reprezentācijas izdevumiem prezidents mēnesī saņem 1192 eiro. Īpaša aile — Latvijas Bankas prezidents, kura alga vispār netiek regulēta un ir apmēram 120 tūkstošu eiro gadā. Vai šie ierēdņi ir pelnījuši tādas algas? Vēl senie romieši ir teikuši: “Posts tai valstij, kur politiķi strādā tikai par naudu. Jo agri vai vēlu viņi pārdos savu valsti un savu tautu.” Būt par valsts augstākajām amatpersonām ir gods, kas prasa attaisnot vēlētāju uzticību. Diemžēl mūsdienās tādi principi izskatās utopiski. Protams, ir arī izņēmumi. Hosē Muhiko, tagad jau Ekvadoras eksprezidents, bija visnabadzīgākais prezidents pasaulē. Kļūstot par prezidentu, Hosē Muhiko atteicās no visām privilēģijām un turpināja dzīvot savā mazajā fermā. 90 procentus algas viņš ziedoja labdarībai. Rezultātā viņa ienākumi nepārsniedza vidējo algu, un arī to viņš ne vienmēr tērēja savām vajadzībām. Brīvajā laikā viņš turpināja strādāt savā fermā, audzēja puķes. Vienīgā prezidenta privilēģija — apsardze, ko veidoja divi policisti. Pat, aizejot pensijā, Hosē Muhiko atteicās no prezidenta un senatora pensijas un pārtiek no vidējās pensijas valstī.
* * *
Kāds algu modelis būtu taisnīgs? Vislabāk būtu piesaistīt viņu algu minimālajai algai valstī ar tiem pašiem koeficientiem. Tādā gadījumā politiķu un ierēdņu algas būtu divas ar pusi reizes mazākas, taču tāpat pārsniegtu vidējo algu valstī. Te var iebilst: no tirgus viedokļa augsti kvalificēts darbs ir attiecīgi jāapmaksā. Taču tad arī no politiķiem jāpieprasa atbilstošs rezultāts. Mūsu politiskās sistēmas nelaime ir tā, ka augstākie ierēdņi par savām darbībām neatbild. Pēdējo desmitgažu ekonomiskās politikas analīze liecina, ka Latvijas ekonomika gandrīz pilnīgi tiek pārvaldīta no ārpuses. Mūsu ministri nevar ietekmēt ne ekonomisko izaugsmi, ne novērst krīzes. Vienīgais, ko viņi spēj, — katru gadu dalīt nodokļu maksātāju naudu, turklāt arī to viņi varētu darīt labāk. Rezultātā augstie valsts amati pārvērtušies vienkārši par sili, kur nav īpaši jāpiepūlas, bet var saņemt labu algu. Pēc katriem četriem gadiem pirms vēlēšanām politiķu bari cenšas par jebkuru cenu pietuvoties tuvāk silei. Nonākot pie varas, viņi tūlīt pat sāk raudāt, cik grūti viņiem ir dzīvot un cik mazas ir algas.
Pēc preses materiāliem sagatavoja
Māra NIZINSKA
Komentāri