Ieslēdz radio vai televizoru, atver avīzi vai kādu žurnālu, kas tiek iemesti mūsu pastkastēs, no visurienes kā blusas virsū lec ziņas par slimībām, kas apsēdušas Eiropu un pasauli. Gandrīz visi informatīvie raidījumi balstīti uz lasītāju un klausītāju baidīšanu. Kad dienas laikā radio vai televīzija neskaitāmas reizes atkārto informāciju, ka Ķīnā, Itālijā u.c. jau ir tik un tik vīrusa upuru; kad vai ik dienas vīrusa skartajām zemēm tiek piepulcināta kāda jauna Eiropas vai Āzijas valsts, klausītājiem pa muguru sāk skriet drebuļi. Jāpiebilst vēl, ka visās ziņās ir informācija par upuru skaitu. Bet, ja dienas laikā tādu informāciju atkārto vai ik pēc pusstundas, klausītājam, pat visdrosmīgākajam, sāk kļūt bail. Diez vai mēs atcerēsimies, ka 2017. — 2018. gadā, kad gripas epidēmijas intensitāte Latvijā tika novērtēta kā vidēja, Latvijas slimnīcās tika hospitalizēti 2180 gripas pacienti un reģistrēts 31 nāves gadījums saistībā ar gripu. Bailes un paniku vajadzīgajā līmenī palīdz uzturēt attiecīga statistika, ko publicē un pārpublicē avīzes, ēteru pieskandina radio un televīzija. Biedēšanas kampaņa, kas izvērsusies ne tikai Latvijā, acīmredzami dažām personām un dienestiem ir izdevīga. Tas ir praksē pārbaudīts fakts. 2009. gadā tā sauktās cūku gripas pandēmijas laikā tika izgudrota dārga vakcīna, ko Latvijā gandrīz nebija iespējams dabūt. Bet, ja pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, cena ir ļoti augsta. Slimības un bailes no tām kādam ir ļoti ienesīgs bizness. Un tieši baiļu uzturēšanas dēļ strādā ne tikai zāļu tirgotāji, bet pievienojas arī politiķi: cilvēks, kurš dzīvo bailēs, ir viegli manipulējams un ietekmējams, un lielākai daļai politiķu tas ir izdevīgi gan morāli, gan materiāli. Ne jau velti mūs piecreiz dienā
baro
ar informāciju nevis par izārstēto, bet gan par mirušo cilvēku skaitu. Pat nejauši satiekoties uz ielas, paziņas runā ne par pavasara lauku darbiem, kas tuvojas, ne par to, ka valdība turpina bezkaunīgi aplaupīt tautu, neatceļot nodokli par tā saukto zaļo enerģiju. Lai gan skaidri pierādīts, ka zaļā enerģija ir Latvijas politiķu izgudrota afēra, kuras rezultātā valdība no mums visiem šajos gados noplēsusi četrus vai pat piecus miljardus eiro. Vispār — katra īsta vai uzpūsta epidēmija ir medusmaize politiķiem. Vismaz mūsējiem Latvijas politiķiem noteikti. Par ko runā un uztraucas tauta? Par koronavīrusu. Valcēniešu, jelgavnieku, kurzemnieku neapmierinātība ar ministra Pūces un premjerministra Kariņa virzīto tā saukto reģionālo reformu kaut kā nobāl un izkrīt no iedzīvotāju uzmanības loka. Patiešām, ko tur uztraukties par Smiltenes pievienošanu Valmierai vai otrādi, kad Latvijas ārēs plosās tāds eksotisks vīruss! Zinātnieki un statistiķi, kuri vēl pavisam nesen tricināja valdību un tautu ar runām par iedzīvotāju skaita sarukšanu, nu spiesti klusēt. Kam interesanti klausīties vai lasīt statistiku par tukšajiem ciemiem un mazpilsētām, kad no visiem radioaparātiem, televizoru ekrāniem un avīžu lapām kā dunduri uzbrūk un kož ziņas par koronavīrusu. Tādā uzkarsētā atmosfērā gan politiķu, gan vienkāršu avīžu lasītāju un televizora skatītāju uzmanībai garām aizslīdējuši statistiķu publicētie fakti par katastrofālo iedzīvotāju skaita samazināšanos Latvijā. Tuvāko gadu laikā no tagadējiem 1,9 miljoniem palikšot vien 1,4 miljoni, tas pēc optimistiskākās prognozes. Pēc pesimistiskākās šis skaitlis vēl vairāk saruks — līdz 708 tūkstošiem iedzīvotāju, saka demogrāfisko jautājumu pētnieki. Jo tukšāka Latvija, jo tukšāki būs te palikušo cilvēku maciņi. Pesimistiska prognoze. Bet, ņemot vērā Latvijas politiskās elites rijību, nemākulību, optimistiska nesanāk. Jā, nesanāk arī tāpēc, ka mēs kā tauta šajos gados neesam iemācījušies reāli novērtēt tos politiķus, kurus ievēlam un noliekam pie varas stūres. Nu kā var sēdēt augstos kabinetos tādas personas kā, teiksim, Bordāns! Viņam, kā arī viņa kolēģiem ne jau vēlētāju dzīves apstākļi vai veselība interesē. Viņš klaji atzīstas, ka pieteicis karu tiem, kuri šim kungam nepatīk. Nupat nekautrējās atzīties, ka speciāli braucis uz ASV “stučīt”, lai panāktu sankciju noteikšanu Ventspils ostai un Lembergam… Un ko labu tauta var gaidīt no ministres Šuplinskas, kura savu laiku un spēkus tērē, lai tiesātos ar viņai netīkamo profesoru? Bet par ministriem un viņu rūpēm par tautu — nākamreiz, citā rakstā. Laiks vēl ir, jo nekādi kari un mēri nespēs Latvijas politiķus mainīt. Viņi pieraduši rūpēties tikai par sevi, strādāt tikai savā labā. Vīrusi viņus pagaidām nebaida. Turklāt jebkura ziņa, kas baida vienkāršos ļautiņus, ir medusmaize politiķiem.
Māra NIZINSKA
Komentāri