Nezinu, pareizi tas vai nepareizi, bet to daudzo gadu laikā, kopš pastāv “Rēzeknes Vēstis”, esam pieraduši meklēt atbildes uz savu lasītāju pat visneparastākajiem jautājumiem: sākot ar to, kāpēc netiek greiderēts (vai ziemā – tīrīts) ceļš uz Nebraškām; vai kāpēc attālajā V. ciemā pagasta priekšniecība četru gadu laikā nav iegriezusies un noreaģējusi uz to, ka padomju laikos celtajai divstāvu mājai ķieģeļi krīt ārā no sienas; uzklausām arī žēlabainu monologu par to, ka pašvaldība un policija nekādi nereaģē uz sūdzību, ka “Vitāļs kai pīsadzer, tai syt sīvu, dzan nu sātas i sīvasmōti, i bārnus”. Varas vīri un sievas tādas sīkas bēdas ne redz, ne dzird. Mīkstajos krēslos sēžot, viņiem paši no sevis uzaug ausu aizbāžņi un no malas neredzamas rozā brilles. Caur tām skatoties, viņiem pat ragainie vīrusi, kas tagad klejo pa pasaules un arī Latvijas ārēm, izskatās pēc ābeļziediem. Pagaidām tikai ministre Ilzīte, cenšoties tautu kaut cik nomierināt,
nekāpj
ārā no televizora. Ko dara Kariņš vai aizsardzības ministrs Pabriks ar simtos skaitāmo padomnieku un padomnieču štatu? Varbūt sacer dokumentus par vēl pērn sastādīto instrukciju norakstīšanu vai labošanu? Atcerēsimies, ka tajās instrukcijās bija (ir) sīki aprakstīts, kas tautai jādara, kad Latvijā parādīsies tanki ar sarkanām zvaigznēm uz sāniem. Cik pudeļu ūdens, cik siltu segu, cik sāls un cukura, gatavojoties X stundai, katram jābūt rezervē (savlaicīgi izraktā bunkurā). Lai pietiktu pašiem un kaimiņiem, kuri jūsu bunkurā meklēs patvērumu no latvju zemē iebrukušā ienaidnieka. Baidīja mūs ar tanku iebrukumu, bet ienaidnieks izrādījās ar neapbruņotu aci nesaskatāms ragains vīruss. Jā, vīruss, kas esot radīts lielo valstu superlaboratorijās un nejauši izsprucis brīvā lidojumā. Šo monstru nevar apkarot arī Latvija pat ar lielā vairumā sapirktiem lielgabaliem, ložmetējiem un superspridzekļiem. Pieliekot lielas pūles, Pabrika ministrija tomēr esot atradusi risinājumu – sarunājusi ar Ķīnu un, ja ticēt Pabrikam, pirms nedēļas Rīgā esot ielidojusi lidmašīna, atvedot no Ķīnas 4,5 miljonus masku un 970 tūkstošus respiratoru. Ievestā krava esot sadalīta pa slimnīcām. Sadalīta vai nesadalīta – grūti teikt. Fakts, ka lielākās pilsētās veikli ļautiņi taisa biznesu, pārdodot maskas. Ķīnā darinātās vai kādu erzacizstrādājumu, ko veikli ļautiņi gatavo steidzīgi noorganizētajās “darbnīcās”? Maskas, kas beidzot no Ķīnas atvestas, tiekot dalītas medicīnas struktūrām, pansionātiem. Protams, ne jau visas sadalītas. Kuras palikušas pāri, dažās lielās pilsētās tiekot nelegāli tirgotas. Citi, t.i., visi pārējie, kuri netaisa Covid-19 biznesu, zvana saviem dakteriem, zvana redakcijām… Ar satraukumu. Varbūt pārāk satrauktos vismaz drusciņ nomierinās eksperta, profesora Sergeja Jakovļeva, viedoklis. Viņš uzskata, ka maska uz ielas neko nepalīdzēs, drīzāk uzkrās putekļus, un… ar to arī viss. Vīrusi (atšķirībā no baktērijām) nelido pa gaisu – tie var atrasties uz kādas virsmas, kurai pieskaroties jūs paņemsiet šo ragaini līdzi – saka profesors. Tāpēc tik svarīgi mazgāt rokas, atgriežoties no pastaigas, veikala utt. “Cik ilgi mēs šitā dzīvosim?” beidzot telefonsarunu, pajautāja pastāvīgā “RV” lasītāja un pastāvīgā zvanītāja Valentīna. Ne redakcija, ne kāds cits šodien uz tādu jautājumu nespēs dot atbildi. Tautas, t.i., mūsu pašu, ieceltie un ievēlētie
trampi, makroni
u.c.
šeihi
savulaik devuši svētību ražot ne maizi, bet ieročus (tostarp arī bakterioloģiskos) karošanai Trešā pasaules kara frontēs. Vai tomēr ambīciju apmierināšanai? Senos laikos faraoni un citi lielmaņi prastos ļaudis ziedoja elku dieviem? Vai tad šodien visi “prastie” ļaudis netiek ziedoti kara dievam? Vai viņi netiek pakļauti baiļu briesmām un slimībām? Lai mūsdienu varenie varētu apgrozīt miljonus ieroču (tostarp arī bakterioloģisko) ražošanai un tirgošanai. Tā ka mēs paši – tu, es, viņš, viņa, viņi – vainīgi, ka mīļā miera labad neprotam pateikt saviem valdoņiem: “Beidziet spēlēties ar ieročiem, citādi mēs jūs…” Kas būtu jādara šiem “mēs”, t.i., vienkāršiem ļautiņiem, kuri izvēlas sev naudas un naida kārus vadoņus? Uz šo jautājumu būtu jāatbild vismaz to valstu tautām un tautiņām, kuras ievēl un uztur kareivīgus vadoņus, bet vadoņi tērē tautas nopelnīto naudu ieroču (arī bakterioloģisko) izgudrošanai, ražošanai vai iepirkšanai.
Māra NIZINSKA
Komentāri