Deputātu kundzes un kungi! “Rēzeknes Vēstu” redakcijas darbinieki ne vienreiz vien sarunā ar Jums ir lūguši pievērsties jautājumam, kas netika risināts ne Jūsu priekšgājēju, ne Jūsu pilnvaru laikā. Runa ir par nieka soliņiem skvēros un ielu klusākās vietās, citiem vārdiem sakot, runa ir par attieksmi pret pilsētā dzīvojošajiem senioriem. Dodoties ceļā uz veikalu, sociālo iestādi, domi vai poliklīniku, Rēzeknes senioriem jāpadomā, ko viņi darīs, kad pusceļā aptrūks spēka, sāks ļodzīties kājas. Ne visur var aizbraukt ar autobusu, ne katram senioram ir bērni — automašīnu īpašnieki. Ja seniors dzīvo, teiksim, kaut kur Rīgas ielas rajonā, pasakiet, kā lai viņš tos 1,5 km aiziet līdz poliklīnikai (slimnīcai)? Apsēsties zālītē ielas malā? Ja cilvēkam ir 70, 80 gadu, tas nav viegli. Sameklēt soliņu? Nevar atrast, jo tā nav. Seniors ir izvēles priekšā — apsēsties putekļainajā zālē ielas malā
(bet kur garantija, ka viņš pēc tam varēs piecelties un turpināt ceļu?)
vai arī cerēt, ka nenokritīs ielas malā bez spēka. Desmitiem reižu domes kundzes un kungi ir lūgti uzlikt soliņu kaut vai pie stadiona žoga. Dažas domes amatpersonas nesen lielījās, cik lieliska būšot atpūtas zona pie Kovšu ezera. Nu ietaupiet kaut 10 – 20 eiro uz šīm “delikatesēm”, iedzeniet zemē divus stabiņus, virsū pienaglojiet kaut neēvelētu, vecu dēlīti, un seniori teiks jums paldies, ka var apsēsties kaut kur 18. Novembra ielā, posmā starp aptieku “Lana” un 3. vidusskolu vai poliklīniku… Un kā ir ar nokļūšanu līdz Sociālajai nodaļai Viļānu ielā? Rešetņikova kungs! Jūs tajā pusē bieži esat. Vai Jūs nemulsina tas, ka šajā maģistrālē nav neviena soliņa, kur vecākiem cilvēkiem, invalīdiem apsēsties? Daudziem ir pagrūti stāvēt, atspiežoties pie kāda žoga vai staba. Vai Jūs, Rešetņikova kungs, neesat mēģinājis kājām aizstaigāt no viesnīcas “Latgale” līdz Sociālajai nodaļai? Kaut gan Jūs tomēr varētu tikt galā bez grūtībām — Jūs esat salīdzinoši jauns… Ziniet, ko es Jums un Jūsu lielajam priekšniekam ieteiktu: kādu pievakari ar savu automobili vai nu viens, vai kopā ar priekšnieku aizbrauciet uz Ludzu. Vai vēl labāk — uz Balviem. Ieraudzīsiet, ka visur, kur vien vecākiem ļaudīm būtu vajadzība iet, skvēros, ielu malās, pie kafejnīcām, ēdnīcām, visur cilvēkus gaida soliņi: nāc, onkulīt, nāc, tantiņ, apsēdies, atvelc elpu… Soliņu neesamība (vai var nopietni ņemt tos dažus, kas ir pilsētas centrā?) ir liela problēma. Neviens nerūpējas par to, kā seniori jūtas mūsu slavenās Rēzeknes pilsētvidē. Domei nav naudiņas pieciem desmit soliņiem? Es personīgi esmu ar mieru ziedot mūsu domei, kas iztērējusi un turpina tērēt grandioziem projektiem, bet nieka soliņiem naudas nav. Ak, nabaga dome, nabaga deputāti! Paskatīsimies, kā un ko viņi dziedās pirms nākamajām vēlēšanām. Jā, pagaidām nabadzīgā pilsētvides infrastruktūra kungus neuztrauc. Viņi vēl ir gana jauni, viņiem ir mašīnas, par vecumu domāt nav laika. Turklāt līdz nākamajām vēlēšanām vēl tālu. Līdz tam brīdim dome vēl pagūs “apgūt” ne vienu vien miljonu dažu “ekstru” ieviešanai. Starp citu, varbūt kāds pateiks, cik reizes bija pārpildītas jaunā stadiona sēdvietas vai kāds cits “ekstra” objekts? Kaut kā nav dzirdēts, ka tie ir ļoti, ļoti tautas piepildīti. Bet nu atgriezīšos pie lietām, kas neprasa ne miljonu, ne tūkstošu eiro ieguldījumu. Man ļoti žēl, līdz asarām žēl, piemēram, tās rēzeknietes, kura ceļā uz slimnīcu (apraudzīt savu vīru) atspiedās pie sētas, kas apjož bijušo kara komisariāta ēku. Atspiedās un… sabruka kā nelaimes čupiņa, jo kājas neturēja. Paldies tam labajam cilvēkam, kurš piebremzēja mašīnu, palīdzēja večiņai iekāpt un pēc tam man atzvanīja, informējot, ka viņa nogādāta mājās (kaut kur Rīgas ielā). Lūk, tādas tās lietiņas. Nekā jauna. Faktiski pasaulē kā bijis no laika gala, tā ir: vienu cilvēku vienaldzībai blakus dzīvo citu līdzjūtība. Arī vēlme palīdzēt kuslākajam nekur nav pazudusi — līdzjūtīgu, izpalīdzīgu ļaužu nav maz. Viņi prot darīt un dara labu dabai, pilsētai, līdzcilvēkiem. Dara klusējot, negaidot pateicību. Toties vienaldzīgie pašlabuma meklētāji prot sevi izcelt, prot paspīdēt (sevišķi pirms vēlēšanām). Mēs uzķeramies uz viņu vārdu spīguļiem un… balsojam par viņiem. Vienreiz, otrreiz, trešoreiz… Tādi nu mēs esam, vientiesīši.
Māra NIZINSKA
P.S. Gribētos jau šodien zināt, kādas piena upes ķīseļa krastos mums nākamajās vēlēšanās solīs cienījamie deputāti. Kaut gan pieļauju, ka daži no šodienas varas pīlāriem uz domi īpaši vairs nerausies: naudu visādu “ekstru” būvei Eiropa vismaz tādos apmēros kā līdz šim vairs nedošot. Visdrīzāk viņiem, tiem jaunievēlētajiem, būs jāizstrebj tas, ko Latvijā savārījuši pašreizējie Eiropas naudas apguvēji…
M. N.
Komentāri