Mēģināju, bet tā arī nevarēju atcerēties, kura pilsētas priekšnieka valdīšanas laikā Rēzekne kā Latgales sirds tika pārsaukta par pilsētu Latgales sirdī. Tā tagad dēvē mūsu pilsētu visos oficiāli liriskajos dokumentos, kas tiek
saražoti
domē. Un ne tikai domē. Kopš Latvijas neatkarības pasludināšanas Rēzekne tika uzskatīta par latgaļu zemes viduci. Ap Rēzekni – Rozitten – Režicu savijas ne tikai teikas, bet arī patiesi stāsti par dramatiskiem un svinīgiem vēsturiskiem notikumiem. Savā gandrīz 800 gadus garajā vēsturē mūsu pilsēta bija savdabīgs seno latgaļu zemju centrs gan baltās, gan nebaltās dienās. Tā pulcēja ap sevi senās ciltis, kas apdzīvoja šo zemi, te vēsturiskos brīžos viņu pēcteči, aizstāvot pilsētu un Latgali, izcīnīja smagas kaujas ar tiem, kuri šo zemi gribēja iekļaut te vienā, te otrā impērijā. Tie spaidi bija tik lieli, ka daudzi bēga prom no dzimtās zemes. Bet latgaļi draudzīgi uzņēma kaimiņu valstī vajātos vecticībniekus un lieliski sadzīvo ar viņiem jau daudzus gadu simtus. Jā, daudzu gadsimtu laikā iekarotāji un to varas iestādes mēģināja šeit dzīvojošos cilvēkus pakļaut ar varu, ar ieročiem, piespiest dzīvot pēc svešām parašām, runāt te tādā, te šādā
pareizā
valodā. Latgaļi pretojās, un šo pretestību stiprināja arī viens no lielākajiem nocietinājumiem – Rēzeknes pils mūris, kā arī iedzīvotāji, kuri apmetās uz dzīvi ap pilskalnu izaugušajā pilsētā. Pilsētā, kas jau 735 gadus nes Rēzeknes nosaukumu. Mūsu senči un viņu pēcteči lepojas ar savu pilsētu. Tā visos laikos bijusi savdabīgs latgaļu zemju centrs, Latgales sirds, kas iejūtīga pret visiem, kuri te raduši patvērumu, viesmīlīga pret draugiem un ceļiniekiem, kuri saņēmuši aizstāvību un palīdzību grūtajos lielo karu un mēru (tagad teiktu – pandēmijas) laikos. Jā, Rēzekne – Latgales sirds, novada centrs. Tā teikuši mūsu senči latgaļi, tā ar lepnumu sakām mēs, te šodien dzīvojošie. Par Latgales centru Rēzekni atzīst arī viļānieši, ludzānieši, zilupieši, krāslavieši. Pat Daugavpils iedzīvotāji, lai gan Daugavpils ir lielāka par Rēzekni. No kurienes tad radies šis kroplais teiciens: Rēzekne – pilsēta Latgales sirdī? Tikai amatpersonas, kuras ir ļoti augstās domās par sevi, savām valodas un vēstures zināšanām, varēja izdomāt tādu nenormālu saukli, kas ignorē gan latviešu gramatikas, gan vietvārdu veidošanas likumus un parašas. Žēl, ka sen vairs nav ar mums, bet gan mūžības dārzos staigā daudzi rēzeknieši, kuri ar lielu mīlestību savulaik kopuši latgaliešu un latviešu valodu un pieteikuši mums šo valodu nenicināt, bet gan attīstīt, cīnījušies par to, lai latgaliešu valodas stundas būtu arī skolās. Diemžēl šodien tomēr sarūk to cilvēku skaits, kuri prot rakstīt un lasīt savā dzimtajā, ļoti senajā valodā. Jā, valodā, nevis izloksnē, kā to dēvē mūsu vīzdegunīgās amatpersonas. Daudzas no tām, nonākot kādā augstā vai pa pusei augstā amatā Rīgā vai arī tepat Rēzeknē (un pat vienā otrā pagastmājā), ar apmeklētājiem runā tikai “baltiešu” valodā (tā viņi paši saka). Valdīkļi, kurus ievēlam vai ieliekam gan augstos, gan ne tik augstos amatos, vietā un nevietā cenšas runāt tikai “baltiski” (tas ir – vidzemnieciski). Vietējās izcelsmes skolotājas vasaras nometnēs arī uzskata par savu pienākumu runāt ar mazajiem
baltiski
. Tā mēs nododam savus senčus, kuri lolojuši vai kopuši šo zemi, “karojuši” par tēvu tēvu valodas saglabāšanu. Starp citu, viena epizode no manas žurnālistes pieredzes. Biju kādā attālā ciemā vienā no Rēzeknes novada pagastiem. Jauna ģimenīte (kuras vecvecāki vēl tagad dzīvo Maltā), kas te pirms septiņiem gadiem māju uzcēlusi, ļoti centās ar mani runāt
baltiski
. Toties blakus ciemā dzīvojošie vecticībnieki paši (bez mudināšanas un piemēra) uz visiem jautājumiem atbildēja skaidrā latgaliešu valodā (ar nelielu akcentu, bet tas bija pat īpaši pievilcīgs). Pabeidzot šo savu pārdomu izklāstu, vēlreiz gribu teikt: “aizlīgt sovas dzimtines, sovas mōtes volūdu ir lels grāks”, to saku ne jau es, to teikuši un atkārtojuši tādi dižgari kā Francis Trasuns, Naaizmērstule un citi. Tas, ka mūsu seno valodu noliedz Latvijas valdīkļi, ir ne tikai viņu, bet arī mūsu grēks. Mūsējais tāpēc, ka, vēlēšanās balsojot par viņiem (gan lielajās, gan vietējās vēlēšanās), neesam painteresējušies par tā vai cita kandidāta domām un attieksmi pret mums, latgaliešiem, pret latgaliešu valodu un Latgali kopumā. Par pensijām ir jautājumi (un tas ir dabiski), par nodokļiem arī. Par to, kāda ir valdībā sēdošā kunga vai kundzes attieksme pret Latgali un latgaliešiem – katoļiem, vecticībniekiem, pareizticīgajiem – neinteresējamies. Šodien Latgale Aglonā lūdz Dievmātes palīdzību katrai savas dzīves dienai. Mēs lūdzamies par sevi, par Latgali un tās cilvēkiem, par viņu veselību, labklājību, par to, lai mūsu ciemi neizgaistu, lai baznīcas nebūtu tukšas. Lūdzam un ceram, ka mūsu lūgšanas tiks sadzirdētas un labvēlīgi uzklausītas. Arī mums pašiem ir jāmaina sava domāšana un rīcība.
Māra NIZINSKA
Komentāri