1944. gada 27. jūlijā vācu karaspēki steigā atstāja mūsu pilsētu. Līdz kara beigām bija palicis nepilns gads. Pilsēta bija pārvērtusies drupās – karš nežēloja ne cilvēkus, ne mājas, ne kokus. “Rēzeknes Vēstu” lasītāja tante Anna savulaik stāstīja, kā raudāja viņas mamma un vecmāmiņa, kad ieraudzīja to visu, atgriežoties svešā pajūgā no viensētas, kur slēpās Rēzeknes bombardēšanas laikā 1944. gada jūlija beigās. Šodien ir daudz “vēsturnieku”, kuri pēc sava ieskata apraksta tos 1944. jūlija notikumus, kad vācieši bēga no Rēzeknes. Bet rēzekniešiem bija jāattīra pilsēta no sabombardēto māju drupām, jāatrod, kur šajos apstākļos izmitināties, jo bombardēšanas laikā neskarto ēku bija palicis pavisam maz. Rēzekniešiem bija jāatjauno sava pilsēta – jāuzbūvē jaunas mājas, jāiestāda jauni koki, jālabiekārto ielas. Un kad mēs šodien veram vaļā bijušās Pedagoģiskās skolas durvis, klausāmies koncertu kultūras namā, par to visu, ka mēs dzīvojam, mācāmies, strādājam, būvējam ēkas, kas līdzīgas pilīm, par to visu mums pirmkārt jāpateicas tiem, kuri 1944. gada jūlijā, atgriežoties Rēzeknē, ņēma rokās lāpstu, āmuru, ķelli, uzbūvēja rūpnīcu, kur taisīja ķieģeļus jaunceltnēm: jāpateicas tiem, kuri mežā aiz pilsētas atrada un izraka liepiņu vai ozoliņu un atnesa uz pilsētu, lai iestādītu šos kociņus attīrīto drupu vietā… Nav nekā šausmīgāka par karu, kad cilvēki nežēlo ne laiku, ne līdzekļus, lai iznīcinātu cits citu, pārvērstu drupās mājas, skolas, baznīcas – visu, kas tika veidots un būvēts, lai cilvēku dzīve būtu labāka. Atceroties tās 1944. gada jūlija dienas, novēlēsim cits citam mieru un saticību, un lai pasaulē nekad nebūtu karu. Diemžēl šādu karā iesaistīto valstu pasaulē joprojām ir daudz. Novēlēsim mieru katrai ģimenei, lai katrā mājā valdītu saticība un labklājība! Lai visiem ir laba veselība! Gadsimta laikā pasaule pārcietusi tik daudz nelaimju un tik daudz karu, un tas viss – atsevišķu stipru un bagātu cilvēku niknuma un alkatības dēļ. Mēs atļaujam šiem cilvēkiem izrīkoties ar mums, lemt, kura tautība ir “pareiza” un kura ir “nepareiza”, kurai ir taisnība, kurai nē… Bet vai šiem cilvēkiem ir tiesības pavēlēt mums un pieņemt lēmumus mūsu vietā?.. Mēs kaut kā nepareizi dzīvojam, saucam savu valsti par demokrātisku, bet kāda tā ir demokrātija, ja pie mums kā agrāk, tā arī šodien cilvēki tiek dalīti kungos un klusos pakalpiņos? Kāpēc jārīko vēlēšanas, ja tie, par kuriem mēs balsojām, četru gadu laikā ne vienu reizi nav parādījušies Svātovā, Petuškos vai citā ciemā, kura iedzīvotāji arī balsoja par viņiem domes vai Saeimas vēlēšanās? Un, galvenais, laiks iet, bet nekas nemainās. Diemžēl pagaidām maz kas atkarīgs no vecmāmiņas Jadvigas vai vectēva Afanasija. Bet mēs klusējam un nejautājam, kāpēc tā. Taču, ja visas Jadvigas, Afanasiji, Annas un Mariannas būtu saņēmušies un vienojušies, ka neies uz vēlēšanām, tiem, kas augšā, nemaz tik viegli nebūtu pateikt: okei, mēs esam ievēlēti, varam arī turpmāk komandēt, bet faktiski izlikties, ka esam aizņemti ar svarīgo valsts darbu… Cik ilgi Latvijas sabiedrība vēl samierināsies ar šādu situāciju? Ar šādām vēlēšanām un šādiem deputātiem?
Māra NIZINSKA
Komentāri