Pēc nailgas šaļteites ustobā īgōja zīma, jo atsavērēs sinču durovas un īplyuda svaigs gaiss. Ōrā pa pōrslai snīgs klōja pogolmu. Nu, redz, zīma klōt! Kur pazudušas dzaltonōs narcises, kur zylōs vyzbules un zylōs puču snīdzeites, kas tik cāli zīdēja? Puču dūbi nūklōja boltais snīgs, nikō naredz! Kačs izaslējēs un aizasteidze leidz sinču durovom, kū dzestrais reita vējs beja atrōvs vaļā. Uj, uj, kai snīg! Boltajam kačam beja leli plani itamā dīnā. Jys beja izdūmōjis vēļ pādejū reizi aizīt pi kaimiņu Madaļas, bet pādas paliks snīgā, kū tod dareit? “Saiminīki byus otkol dusmeigi, ka es volkojūs pa sābrim. Vaļstī karantina staigoj, vysaidi koroni i korobas, i pi tam krūņa vērši, kazyn kas vēļ? I distance – vasali divi metri jōīvāroj vīnam nu ūtra, ja nā, byus strōpe lela. Tys mozs seikumeņš tī divi metri, nav gryuši īvārōt, vīn cylvāki, īpaši jaunīši, tū nagrib. Čupojās kūpā, spēlej bumbu navys divi, kai raksteits vaļsts lykuma entajā punktā, bet četri, i vēļ kotrs nu cytas saimes,” boltais kačs prōtōja. “Es gon asu gudrs: vysu laiku skrēju pi sovas Madaļas gostūs, bet tagad gon palīku sātā, jo laikrokstūs i televizorā bļaun i klaigoj cauru dīnu, i roksta vysūs socialūs teiklūs, lai teik ivārōta distancēšonōs. Ari saiminīki nikur vairs nasavozoj, nabrauc, sēd ustobā i ar pērkstu cauru dīnu volkoj pa sovu teleponu. Ak, muna nadīna! Navaru satikt sovu meilū Madaļonku. Citi runči īt gostūs, gribīs i maņ. Skaitu dīnas, nedeļas, kod itys vyss beigsīs i es varēšu aizīt pi sovas Madaļas. Jau mēness cauri, naasu nikur tōļōk bejis. Tai nu gon iz pogolma i ap žūgu dzeivojūs, pa ratam padzanu runčus, kas iztukšoj bļūdu ar sausenim un sapelējušom maizes gorūzom, kas dūmōtas zeileitem. Verūs pa sinču durovom i prōtoju: īt, naīt, īt, naīt pi sovas Madaļas, koč lobu reitu nūnest. Kod aizeju – nasateiku, eju atpakaļ ar nūlaistu asti i skali raudu. Šudiņ es nasatyku sovu Madaļonku atkol. Nalaiž jū, lai korobys jei nāatnas iz sātu. Īspīsta ustobā, i vēļ jōīvāroj distance. Prōtōt vīgli, vajag reikōtīs, gona te gaudōt, voi vīglōk paliks? Paceļu karūgu i eju meitōs. Slapnis, izmērcs, caur žūga apakšu izleinu i eju. Gojīņs otkol ir veļteigs, Madaļonku otkol es nasateiku. Stōvu, gaidu, nav ni smokas nu jōs! Leits mērcej munu bolti palākū kažuku, padzīžu zam lūga serenadi, atbiļdes nav nikaidas. Vīn saimineica paver durovas i gōž samozgu spani maņ vērsā. “Gona te gaudōt, vōcīs prūm – marts seņ beidzīs. Kur var gaudōt vysu cauru godu?” Otkol maņ nadīna, eju slapnis i nateirs, i vēļ pīdavom smirdeigs. Bet snīgs seņ pōrsavērtīs par leitu, kas skoloj munu kažuku nu nateirumim, dzīdej munu dvēseli nu sōpem. Martā mani pīkōve. Isadūmōtīs navarit, kai maņ izgōja – sābru traktora eļļā, kas beja iztecējuse, īsagōžūs, kod es vīns cīnējūs ar svešim runčim, jo beju cytā teritorijā. Nav taisneibas iz pasauļa nimoz! Jī var volkōtīs pa munu pogolmu i ēst par veļti putru. Nu nav te bezmoksas pušdīnes voi kaida patversme! Bet es, klusais pilsūņs, navaru nikur aizīt… Atsazeišūs, nu traktora eļļas beju palics kai dīna i nakts, vīna puse bolta, ūtra malna. Saiminīki gon beja cīši nalaimeigi, vaidēja, sakāruši golvas: kas nūticis? Es tik klusi nūņaudēju – veču razborkas. Auss ar beja pušu, kurs kuru uzvarēja, vairs napīminu. Nu kas beja, tys izbeja, i vairs seņ nav taisneiba! Tagad gon īpaši nikur naeju, tik vīn riņki izmatu i reitā asu atpakaļ. Kur munas kōjas aizīt, Dīvs vīn zyna, vyss nakts malnumā pazyud. Tai es eju kotru dīnu pi sovas Madaļonkas, bet nasateiku jū aizvīn. Kū dareisi, taida tei kača dzeive, raiba, nateira i smirdeiga! Vīn muns ustobas draugs kačs Čauksteņš ir ticis gūdā – gulta da bļūda, i vēļ mums obejim ladusskaps jōnūsorgoj, tagad krize vaļstī, i saiminīkim moki plōnōki. Tik bļaun kai nagudri, ka mozōk vajag ēst, ka ir dieta, ka ir krize, ka staigoj vysaidi koroni. I uz veikalu nedelī reizi voi divas aizīt. Ād taupeigi, i ādamais ir uz mēnesi. Beja kai beja vīn putras: griki, manna, debessmanna, auzu pōrslas. Nasaprūtu vīnu, kai var tū ēst? Kod jau poši seiti, tod nas ōrā citim runčim, tī naškiroj i apād vysu, bet mes asam lobōki ciļts brōļi i ādam pa šikū! Nav kō gaudōt, vajag reikōtīs, īt i meklēt Madaļonku, īt i pastōvēt par sevi, byut drūšam i aizstōvēt sovu plekeiti, lai asnis leist. Munu gūdu nivīns naaiztiks i ar nateirom kōjom i mēlem navozōs! Es prūtu pastōvēt par sovim vōrdim. Byus uz vōrtim jōlīk blenduks: “Te dzeivoj nykns kačs, bet inteligents!” Varu vīn pasaceit: dīz voi kuram interesej munas dūmas. Vysam vajag dzeivē pōrīt cauri ar lapni pacaltu golvu i asti, īt tautōs tai, ka cytim acs nu pīres sprikst orā nu skaudeibas! Es asu nu inteligentas saimes, kur dzeivoj inteligenti saiminīki!”
Arvīds GĻAUDA
Komentāri