Grybu aicynōt stōstu, dzejūļu un cytu literaru žanru autorus jau sōkt nūpītni strōdōt pi sovim sacerējumim, kas paradzāti īsnēgšonai kōrtejō (21.) literaturas almanaha “Olūts” laidīņam. Kaidā jau paseņ izdūtā grōmateņā par literaturas kai mōceibu prīkšmata koncepciju un literarōs izgleitōšonas programu skūlā beja saceits: “Daiļliteratura kai vīna nu augstōkōm cylvāka gora izpausmem, kai nasavteigs pasaules izprasšonas un pašizziņas prīka olūts veicynoj personeibas topšonu, jōs rakstura un tykumiskūs orientīru veidōšonūs. Daiļliteratura apmīrinoj cylvāka vajadzeibas dzeives jāgas un skaistō napīcīšameibas izprasšonā, vīnlaiceigi apvīnoj dažaidu laiku, tautu un kulturu cylvākus.” Nu saceitō izprūtūt literaturas lelū nūzeimi, joatzeimoj, ka kotrs daiļliteraturas sacerējums ir autora mōkslinīciskō redzējuma atspūguļōjums un jō prīkšstoti par lobū un ļaunū. Naaizmērssim, ka latgalīšu literatura vīnmār bejuse ar kristeigu tykumeibu, jo vysam pasaulē, taitod ari mōkslai (literaturai), ir jōpīsadola Dīva gūdynōšonā. Tōpēc tai vīnmār bejuse lela audzynūša nūzeime cylvāka dzeivē. Myusu literaturai taidai vajadzātu byut ari turpmōk. Taču ari laseitōjim navajadzātu byut pasivim un vīnaļdzeigim pret sovu vōrda mōkslu (literaturu), bet regulari laseit myusu grōmotas, izprast problemas, kas skar myusu nūvodu, un pīsadaleit tūs rysynōšonā. Tikai kūpeigim spākim mes varim ceļt sovas literaturas līmini un izkūpt sovu volūdu, vairōk lītojūt latviskas cilmes vōrdus. Pērcit un losit myusu grōmotas poši un mōcit tōs laseit sovim bārnim!
Jōņs EĻKSNIS,
LKC izdevnīceibas vadeitōjs

Komentāri