Jezups Kindzuļs (Čenču Jezups) dzimis Rēzeknes apriņka Drycānu pogosta Kūzmu sādžā 1883. goda 16. aprelī. Pēc pogosta skūlas un Rēzeknes Piļsātas skūlas beigšonas dūdās iz Pīterburgu, kur beidz gimnaziju (1907) un turpynoj agronomijas studijas universitatē, byudams aktivs latgalīšu nacionalōs atmūdas kusteibas daleibnīks. Pyrmō pasaules kara laikā ir sanitars frontē un sajēmis Svātō Jura medaļas – 4. un 3. pakōpi.
1917. godā ir vīns nu apreļa kongresa organizeitōjim Rēzeknē un Latgolas Pagaidu Zemes padūmes lūceklis. Pēc tam – Tautas padūmes lūceklis (1918–1920), Satversmes sapuļces deputats (1920–1922) un īkšlītu ministra bīdrs ar bolsstīseibom vaļdeibā (1920–1921).
Daudz rakstejis latgalīšu presē, jau sōcūt ar “Gaismu” (1905–1906) un “Drywu” (1908–1917): par saimnīciskim un sabīdriskōs dzeives vaicōjumim, par izgleiteibu un kulturu. Beja laikrokstu “Latgalīts” (1921), “Zemnīka Bolss” (1924) un “Latgolas Zemkūpis” (1925–1935), ari “Latgolas lauksaimnīku kalendara” (1924–1935) redaktors. 1920-tajūs godūs voda Latgolas Lauksaimnīceibas bīdreibu savīneibu. Dzeivōja un saimnīkōja Ilūkstes apriņka Laucesas pogosta Pelēčūs. Apbolvōts ar Treju Zvaigžņu ordeni (1926).
Latgalīšu presē publiceiti ari J. Kindzuļa literarī dorbi: bērneibas atmiņu tālōjumi, stōsteni – ar dedzeigu aicynōjumu censtīs pēc izgleiteibas. Sovus rokstu dorbus parakstejis ar pseidonimu “Dzērkste”.
Lelōkais jō davums literaturā ir apjūmeigais romans par Latgolas atmūdas laiku – “Pīters Vylāns”, kas, dūmojams, raksteits vairōku godu ilgameibā un ticis izdūts ar pseidonimu “Čenču Jezups”. Dīnas gaismu tys īraudzēja jau pēc rakstnīka nōves, pasateicūt uztycamim cylvākim, kuri saglobōja manuskriptu 1940.–1941. godā. Vladislava Lōča izdevnīceibā Daugavpilī patriotiskais romans izīt 1943. godā un ar Latgolas lauku dzeives realitates atainōjumu tyuleņ atrūn ceļu uz laseitōju sirdim. Izdevnīceibas reikōtajā latgalīšu literaturas konkursā 1944. godā Čenču Jezupa “Pīters Vylāns” īgyust pyrmū gūdolgu.
Romana autora liktiņs ir tragisks. 1941. goda 28. majā Daugavpilī boļševiki Jezupu Kindzuli arestēja un īslūdzeja cītumā, kur jys teik pratynōts un spydzynōts. Par tōļōkū liktini ziņu nav, bet teik uzskateits, ka jys cītumā gōja būjā.
Vladislava Lōča izdevnīceibā trymdā (Minhene Vōcijā) 1967. godā romans izdūts atkōrtōti. Tagad dzimtinē – LKC izdevnīceibā Rēzeknē – “Pīters Vylāns” izīt, pasateicūt myusu tautīšu finansialajam atbolstam.
ČENČU JEZUPS
“PĪTERS VYLĀNS”
ROMANS NU LATGOLAS ATMŪDAS LAIKIM
Baigus laikus pōrdzeivōja myusu dzimtine nu 1905. leidz 1907. godam. Daudzeji cerēja, ka caur uzlīsmojūšim namīrim tiks pīpiļdeitas ari latvīšu tautas dybynōtas praseibas par zemi, vīnleidzeibu, par tautas pošnūteikšonas tīseibom. Cereibas na vīn napīsapiļdeja, bet nūtyka kas ļaunōks: namīri tyka apspīsti ar tymā laikā naīdūmojamu bordzeibu. Pīdzirdeiti krīvu karaveiri, jōtnīki un kazaki dadzynōja mōjas, bez kaidas tīsas apšōve cylvākus, vysaidi beņdēja un spydzynōja pat taidus, kurim nabeja nikaida sakara ar namīrim. – Še tev breiveiba! – bīži klīdze krīvu vērsinīki, lykdami nūpērt kotru gōjēju voi braucēju, kuru seja tim nabeja pa prōtam. Tī beja šausmu laiki, kuri vēstures lopōs ar ašņa burtim byutu īrokstami. Tymā laikā es beju vēļ jauneklis, lai gon jau volkōju Krīvijas golvas piļsātas augstskūlas studenta speidūšū formu. Krīvijas studenteibai pīkryta īvārojama, daudz reizes pat vodūša lūma ceiņā pret cara patvaļdeibu, ceiņā par breiveibu. Šamōs ceiņōs Krīvijas studenti arvīnu beja pyrmajōs ryndōs, seviški tys sokoms par golvas piļsātas studentim, kuru pīmāram sekōja ari cyti. Bīži vīn taišni studenti beja revolucionaru organizaciju prīkšgolā. Augstskūlu profesori un cyti pasnēdzēji parosti beja liberali nūskaņōti pret tūreizejū Krīvijas īkōrtu, kū jī paude lekcijōs un seminarūs, šaidā pat gorā audzynojūt ari jaunūs studentus. Pat botanikas pasnēdzēji sovōs lekcijōs, runojūt par augim, saleidzynōjumā atroda daudz taida, kas runoj pret cara patvaļdeibas principu, kū turpat uz vītas pastreipōja studentu prīškā. Dabeigi, ka pi taida profesoru sastōva augstskūlas mōceibas spāku ryndōs navarēja tikt cara pīkritēji, bet, jo ari tyka, ilgi napalyka, taidu arvīnu nūstyume molā, un pi tōs nūstumšonas seviški aktivi beja poši studenti. Naatkareigi nu socialō stōvūkļa, naatkareigi nu tauteibas studenteiba vysumā arvīnu augši turēja breiveibas karūgu, aktivi pīsadaleidama ceiņōs par breiveibu, stōvādama taisni pyrmajōs ryndōs. Te leidza gōja krīvs i pūļs, latvīts i leitovīts, gruzins i tatars. Te kūpā turējōs kai zemnīku un strōdnīku, tai ari muižinīku un augstōku īrēdņu dāli. Krīvijas gubernatoru, generalu, senatoru dāli un meitas, kas apmeklēja augstskūlas, parosti turējōs leidza ar pōrejim studentim. Dabeigi, ka krīvu voldūšōs apryndōs studentus uzskateja par navālamu elementu, vysaidim leidzeklim jūs apkarōja. Beja pat taidi gadejumi, kur policija ībruka studentu sapuļcēs un vysus sapuļcē asūšūs studentus nūdeve kara dīnastī, izsyuteidami pat uz Sibirijas pulkim (kara dīnasta laiks tod beja ap 2½ godim). Bet tys nikō naleidzēja – palykušī turpynōja īt aizgōjušū ceļus. Voldūšū apryndu acīs vōrdi students voi revolucionars-dumpinīks beja gondreiž vīnvērteigi, sinonimi. Sabīdreibas nūskaņōjums pret studentim turpretim beja cytaidōks. Sabīdreibas acīs mes, studenti, bejom breiveibas dūmas paudēji, breiveibas karūga nesēji, “tautas zīds”, kai tūlaik saceja. Pītyka pasarōdeit studentu formas tārpā, provincē seviški, lai jau ar tū pošu baudeitu zynomu uzticeibu, politiskū īpaši. Pat augstōkōs omota personas provincē nasakautrēja studentu klōtbyutnē aplīcynōt, ka jī apbreinoj studentu idealismu un pošuzuperēšonu vyspōreibas lobā un leidzjyut jūs centīnim. Bet saime, bārni, stōvūklis – gribūt nagribūt asūt jōlīc mugora, jōklausūt, kū augstō prīkšnīceiba pavēlejūt pat personeigu uzskotu ziņā. Tai tys beja tymūs laikūs! Es personeigi navarēju vysai aktivi pīsadaleit studentu vyspōrejā dzeivē. Vajadzēja pošam peļneit maizi, ar kū iztikt, vajadzēja mōceitīs, bet golvonais – es, kai ari cyti latvīši studenti, vysu breivū un pat nabreivū laiku atlycynōju nacionalam dorbam, kurs nūritēja gon legali, gon nalegali, slēpūtīs nu uzraudzeibas īstōdem. Beja ari vēļ vīns apstōklis. Kai cylvāks, kurā rit paaudžu paaudžu zemnīka asnis, es pēc byuteibas navarēju byut eisti aktivs revolucionars, sasaceļšonu organizeitōjs. Beja tūmār breiži, kod navarēju atsaraut, poša gūda dēļ nadreikstēju izpalikt nu vyspōrejōs studentu kusteibas. Un taidūs breižūs es nasaslāpdams gōju leidza, voi tys beja augstskūlas telpōs, voi uz ūļneicas. Na reizi dabōju ari nūsēdēt policijas īcirkņa telpōs, cauri tūmār tyku ar vasalu ōdu. Kaidu reizi studentu demonstracijas laikā kazaku puļceņš, pa labi un kreisi ar “nagaikom” cērzdami un kailim zūbynim vycynōdami, atdaleja nu vysa pulka kaidus 200 studentus, ari mani tymā skaitā, īleņce myusus vysapkōrt un dzyna uz policijas īcirkni. Dzīdōdami un vysaidus jūkus taiseidami, mes ejam, pat ar kazakim sōcam nūdybynōt draudzeigas atteiceibas. Lai jau borgi tī grib izalikt, cylvāki vīn ir, navar nasasmīt par myusu jūkim un osprōteibom. Te apskrīn ziņa: divi studentu vodūšī darbinīki ir myusu pulkā, tim jau lelas napatikšonas draud, kod rūkā tyktu – jōglōb! Pēc eisa breiža ar rūku zeimem sasaprūtam ar publiku, kura, nasaskotūt uz kazaku “nagaikom”, nav atbaidama, un myusu gōjīņs apsastōj. Vīnam ūtram teik ar “nagaikom”, taipat naleidz borgō lomōšonōs, kailu zūbynu vycynōšona un zyrgu trenkšona taišni mums vērsā. Mes nalūkami stōvim uz vītas un dzanam zūbgaleibas. Pa tū laiku vīnā molā pi mums klōt teik publika, mes atspīžam sōnim pōrs kazakus, un divi myusu vodūšī darbinīki leidz ar nadaudzim cytim, kas baileigōki, ir prūjom, publikas vydā. Nu meklej tūs! Tod mes, kazaku apsorgōti, mīreigi turpynojam ceļu uz īcirkni, kur sōcās nūpratynōšona. Tei īsavalk garumā, tik ūtrā dīnā beidzamī teik cauri. Pa nūpratynōšonas laiku policijas darbinīki staigoj pa myusu vydu, draudzeigi sasarunoj. Te kaids pīnōk pi manis. – Maņ nūrōdeja uz jums, ka asūt latvīts, – jys soka latviski. Īsarunojam, atminim kūpejōs paziņas. – Kod īsit uz nūpratynōšonu, īsakōrtojit, lai tyktu pi ūtra golda, tū varēsit, – soka šys īrēdnis un seiki aproksta ustobas īkōrtu, lai es tyktu eistā vītā, – tod iztiks ar šū vīn sēdēšonu. Mes sagrūzeisim it kai najauši jyusu uzvōrdu, lai vālōk nivīns jyusu nasadzeitu. Par jyusu paroksta naskaidreibu jyus jau poši pagōdōsit. Tai palyka un tai ari nūtyka na ar mani vīn. Bet daži dabōja nūsēdēt pa mēneši trejs, kurā laikā pacīteigi mōcejōs. Kaidu cytu reizi (tys beja golvas piļsātas nūmalē) līta beja jau nūpītnōka, jo kaids provokators, kura personeiba natyka nūskaidrōta, beja sōcis šaut uz kazakim, īvainōdams zyrgu. Bet es tyku cauri, pōrlācūt ļūti augstam vasarneicas žūgam, tik capure un vīna galoša palyka aiz tō. Vasarneicā dzeivōja maņ sveša saime, kas paslēpe mani, bet cyti pa tū laiku it kai dzynōs maņ pakaļ pōri pogolmam, saukdami un klīgdami. Viļteiba izadeve, bet tikai ūtrā dīnā dreikstēju laistīs prūjom, jo ūškeri blandejōs apkōrt. Kod es pēc kaida laika atnōču pasateikt šai saimei par patvārumu, tod raudzeju tikt pōri tam žūgam. Nikai nasaveice, pat īsaskrīnūt naiznōce pōri tikšona. Bet tūreiz, kod kazaki beja aiz mugoras, tyku… Šymā pat gadejumā interesants sagadejums: kai tū vālōk nūskaidrōju, taišni daži nu tim kazakim, tūreizejim myusu vojōtōjim, lelō pasauļa kara laikā beja munā teišā padūteibā un sauce mani par “labdzimteibu”. Tai krystojās cylvāku celi! Šī nadaudzī pīmāri, kurus varātu papyldynōt ar naskaitamu daudzumu, lelā mārā raksturoj tō laika apstōkļus un atteiceibas, kai ari Krīvijas studenteibas lūmu ceiņōs par breiveibu. Šūs ceiņu laikā augstskūlu slēdze pa vairōkim lōgim. Slādz, tod ļaun dorbōtīs, otkon slādz… Kaidu reizi šei slēgšona beja paradzāta uz garōku laiku. Ar tū maizes peļneišonu ari beja kai beja, gōja pagryuti. Tamdēļ es bez lelas dūmōšonas devūs uz dzymtū pogostu – uz tāva mōjom, nu kurīnes jau nōce ziņas, ka manis pogostā gaidūt.
Komentāri