– Mūsu ģimenei ir daudz radu un paziņu Ukrainā, – teica Antons. – Tāpēc avīzēs, ko abonēju, izlasu visu, kas rakstīts par pašreizējo saspīlējumu ASV un Krievijas attiecībās sakarā ar Ukrainu. Jā, Ukraina savu politiķu darbošanās rezultātā ir kļuvusi par divu lielu valstu cīniņu tepiķi. Te es domāju Krieviju un Ameriku. Es simpatizēju amerikāņiem kā cilvēkiem. Kad strādāju mūsu jūras flotē, iznāca daudz tikšanos un darīšanu ar visādu tautību cilvēkiem. Bet viena lieta ir parasti cilvēki, otra – politiķi. Par daudziem no viņiem var teikt ar prasto krievu parunu: шкуру продали (pārdevuši savu ādu). Jā, daudzi tādi ir. Vai tad pie varas Latvijā var tikt kaut viens cilvēks, kurš kaut ko sliktu teiktu par amerikāņiem? Riebīgi klausīties, kā jūs, žurnālisti, viņus iztēlojat kā miera eņģelīšus, kuri pretī stāv un mēģina savaldīt pretīgo kausli Krieviju. Es gan domāju, ka visas mūsu politiķu vārdiskās diplomātiskās spēles ir ar vienu nolūku: izdabāt lielajam aizokeāna draugam, – turpināja redakcijas viesis. Viņa pārdomu kamoliņu turpināšu šķetināt. Patiešām, kur tik mūsu lielais aizokeāna draugs nav pabijis? Irākā un Afganistānā, Korejā un Indijā… Jā, arī Latvijā. Nupat izlasīju, ASV karavīru skaits Latvijā tikšot palielināts… Tikmēr redakcijas viesis turpināja. – Jā, Krievija ir manu senču dzimtene. Bet ne jau tāpēc es esmu noskaņots neitrāli vai pat labvēlīgi pret šo zemi. Riebjas divkosība, ko piekopj Latvijas politiķi. Kad krievu zaldātiņi ir kaut kur Moldovā vai Baltkrievijā, viņi ir agresori, kad amerikāņi ir Latvijā un Lietuvā, viņi ir miera balodīši, kuru dzīves sapnis ir aizstāvēt Krievijas iespējamos upurus. Kaut ko tādu izlasot, gribas teikt: “Kungi! Kungi! Politiķi šodien nedrīkst runāt tādā Hitlera un Staļina laiku propagandiskā mēlē.” Lai gan arī šodien pietiek vientiesīšu, kuri tic, ka Putins viennakt ņems un uzbruks Ādažos izvietotajiem amerikāņu karotājiem. Šķērmi ap dūšu, kad dažs labs mūsu politiķis un žurnālists raksta un runā visādas muļķības, teiksim, par ragainiem velniem, kuri mīt aiz Latvijas austrumu robežas. Un par drošsirdīgajiem sargeņģeļiem, kuri, atlaidušies no aizdebesu augstumiem, apmetušies Ādažu poligonā un vienmēr, dienu un nakti, ir nomodā par mūsu (vietējo aborigēnu) drošību… Cienījamie kungi un kundzes, kuri diriģē lielās avīzes un runā no augstām valsts iestāžu tribīnēm! Nu savaldieties, pamācieties laikmetam atbilstošus politiskās propagandas smalkumus. Nebaidiet katru dienu ar bubuļiem par tās vai citas kaimiņvalsts sapņiem iekarot
bagāto sapņu zemi
Latviju, uzcelt jaunu Kremli Berlīnē vai Parīzē. Bet tieši tāds zemteksts ir daudzu mūsu draugu politiķu runām un rakstiem, – domā “RV” lasītājs. Lai gan var saprast gan tos politiķus, gan rakstītājus – baidītājus. Valstu un varu pretstāves kurināšana un uzturēšana ir tas zirdziņš, uz kura jāj un taisa karjeru, rīkojas ar valsts naudu politiķi. Ja nokāps no šī zirdziņa, izbeigs mūsu baidīšanu, ļautiņi sapratīs, kāda ir varnešu īstā daba, ņems un izmetīs viņus no naudīgajiem valsts varas apcirkņiem… rezumē mans sarunu biedrs.
Pierakstīja
Māra NIZINSKA
Komentāri