Šī nedēļa Latvijā iznākošo avīžu pasaulē bija duelantu gara apdvesta. Lielā prese analizēja, sprieda un, neticēsiet, kritizēja valdošos, izsakot publisku fui Saeimas valdošās koalīcijas deputātiem. Piekritīsiet man, cienījamie lasītāji, lielā prese ļoti reti kritizē valdību. Visbiežāk tomēr slavē, uzteic
sabiedrības krējumu
, mīlīgi pabīda vajadzīgajā virzienā. Un te pēkšņi – kritika. Par ko? Par to, ka mūsu vadoņi – valdoņi pieņēmuši lēmumu izmaksāt kompensāciju Latvijas ebreju kopienai. Kompensāciju par pagājušā kara laikā zaudētiem īpašumiem. Jā, īpašumi – veikali, celtnes, zeme utt. – tika atņemti, bet ir sava taisnība kritiķiem – zaudētāji bija visu tautību cilvēki. Katrs otrais kara laiku Latvijas iedzīvotājs zaudēja to vai citu paša likumīgi iegūto, senču nopelnīto vai sarūpēto mantu. Nav strīda arī par to, ka ebreju tautas pārstāvji, kas toreiz dzīvoja Latvijā, cieta vissmagāk. Bet kur ir tie svari, uz kuriem mūsu politiķi būtu nosvēruši visu Latvijā dzīvojošo tautību pārstāvju zaudējumus? Man iznāca saruna ar vienu augsta ranga Latvijas politiķi, kuram pajautāju: vai Saeima tuvākajā nākotnē taisās kompensēt zaudējumu visiem, kuri kara laikā cietuši no tās vai citas varas? “Ja var vieniem, tad kāpēc citiem ne?” uzdod retorisku jautājumu arī redakcijas viešņa Anastasija Č. Citiem, tas ir, uz Sibīriju izsūtītajiem, kara un pēckara laikā cietušajiem, dažādu toreiz Latvijā dzīvojošo tautību cilvēkiem. Saprotam, ka veltīgi gaidīt atbildi uz šiem jautājumiem – atbildi no Latvijā pašreiz pie varas esošajiem politiķiem. Viņi pārliecināti: lai ko un kā arī šodien valdošās partijas darītu, viss ir pareizi, un vēlēšanās tik un tā šodien neapmierinātie iedzīvotāji atkal nobalsos par viņiem. Bet vai kādam no pašreizējiem varas pārstāvjiem var iestāstīt, ka visa tauta savulaik ļoti cieta no mainīgo varu netaisnības? Ir cilvēki, kuriem atņēma jauno vēl pirms kara uzcelto ēku, jo, raugi, divas dzīvojamās ēkas viena cilvēka īpašumā nedrīkstēja būt. Ikviena Latvijā un Latgalē vēl palikusī dzimta varētu veselu sarakstu sastādīt. Sarakstu ar zaudējumiem, ko mūsu mazās valsts iedzīvotājiem nodarīja toreiz karojošo pušu pārstāvji. Kara laikā un pēc kara…. Tos, kuri lasīs šo nelielo komentāru, es lūdzu pareizi mani saprast: runa ir par tādiem jēdzieniem kā taisnība un netaisnība. Par to, ka ne jau tikai hitlerieši atņēma Latvijas iedzīvotājiem mantu un arī dzīvību. Un šodien Latvijā valdošajiem (mūsu pašu diemžēl ievēlētajiem) politiķiem vajadzētu apzināties: lēmumi jebkurā zonā vai sfērā arī viņiem atmaksāsies ja ne šodien, tad rīt. Un tāda atmaksa ne vienmēr ir ar pluszīmi.
Māra NIZINSKA
P. S.
Es iestājos ne pret kaut ko. Bet, tāpat kā jebkurš cilvēks, gribētu, lai šajā pasaulē un šajā valstī būtu cieņā taisnība, lai tie, kuri ir pie varas (gan ievēlētie, gan paši uz skaistu solījumu zirga varas valstībā iejājušie), padomā un vienmēr mēģina pieturēties pie nerakstītā likuma: dari ko darīdams, apdomā galu. Tas ir, apdomā, kā tevi ja ne šodien, tad rīt, aizparīt, pēc gada vērtēs tie, kuri tev savulaik uzticību dāvājuši, aizejot vēlēt. Vai visi, kas kaut vai pagājušajās vēlēšanās augstos amatos ievēlēti, attaisno viņiem dāvāto uzticību? Vai šodien valdībā un Saeimā ievēlētie pie varas esošie koalīcijas deputāti ir pildījuši savus pirmsvēlēšanu solījumus? Tas ir jautājums, uz kuru vajadzētu atbildēt gan ievēlētajiem, gan arī pašiem vēlētājiem. Ar sev piešķirto varu ievēlētajiem būtu jārīkojas gudri un apdomīgi, nevis pēc principa: kam gribu, tam dodu, bet pārējiem… Vara arī šodien var kaut ko atņemt vai neiedot to, kas pienākas. Jā, vienkāršā tauta ir pacietīga, pieradusi pakļauties, turklāt ar varas pārstāvjiem strīdēties ir bezjēdzīgi. Lai gan – strīdēties jau var. Vismaz vienu reizi trijos četros gados, kad dodies uz vēlēšanu iecirkni un met urnā biļetenu ar uzvārdiem – labdaru, “pareizo partiju” pārstāvju uzvārdiem, kuri, nokļūstot pie varas, ātri aizmirst par parastajiem, vienkāršajiem ļautiņiem un rūpējas tikai par sevi. Tikai par sevi.
M. N.
Komentāri