Vera Onisa
(23.11.1927.–5.05.2022.)
Mūžībā devusies mūsu kolēģe, žurnāliste, jauka sieviete Vera Onisa. Rēzekniešu vecākā paaudze, cilvēki, kuri lasīja mūsu avīzi pagājušā gadsimta 70., 80. gados, atceras gan Onisas publikācijas, gan savas vizītes redakcijā, kuras Veras kundze centās padarīt patīkamākas, rūpējoties un gādājot par apmeklētājiem, pasakot viņiem kādu labu vārdu un uzcienājot ar savu firmas tēju, ko viņa gatavoja pēc kaut kādām īpašām receptēm. Ticīgie cilvēki uzskata, ka īpašie cilvēki šķiras no dzīves lielu baznīcas svētku priekšvakarā vai tieši šajos svētkos. Vera Onisa nomira 5. maijā – kādreiz tā bija Preses diena. Bija tādi svētki valstī, kuras vairs nav. Veras kundzes reliģija bija Žurnālistika. Viņa piederēja tai avīžnieku paaudzei, kurai daudz ko nozīmēja profesijas romantika. Milzīgā valsts gulēja žurnālistu priekšā kā uz delnas. Viss viņiem bija pieejams, viss pa spēkam – gan reportāžas no kalnu virsotnēm, gan okeānu dzelmju apraksti. Pēc Maskavas Valsts universitātes Veras kundze nokļuva pasaules malā – Kamčatkā. Viņai patika atcerēties šī novada skarbo dabu, darbu avīzē “Kamčatskaja Pravda”. Viņa ar mīlestību un lepnumu stāstīja par kolēģiem, viņas stāstos visi bija interesanti un brīnišķīgi cilvēki. Neievērot slikto, nepieminēt ļaunu, atcerēties un pieminēt tikai labo – tā bija apbrīnojama viņas rakstura šķautne. Un tajā pašā laikā viņa nekad nesamierinājās ar netaisnību, meliem, ļaunumu. 70. gados liktenis atveda viņu uz Rēzekni. Viņa uzreiz atnāca uz avīzes redakciju un lūdza darbu. Un viņu pieņēma. Veras kundze vēl ilgi atcerējās, kā viņi ar vīru pienāca pie vecās ēkas Baznīcas ielā un ieraudzīja, ka pie lieveņa aug sēnes. “Tā ir laba zīme!” viņa teica vīram. Tā arī bija. Laikraksta “Znamja Truda” redakcijā pavadītie gadi Veras kundzei bija laimīgi, piepildīti ar daudziem interesantiem notikumiem un tikšanās prieku ar cilvēkiem. Lielu lomu viņas dzīvē nospēlēja tikšanās ar Rēzeknes Tautas teātra režisoriem Igoru Mihailovu un Māru Zaļaiskalns. Šo draudzību viņa uzturēja līdz pēdējai dzīves dienai. Teātra mīlestība pavadīja viņu visus Rēzeknē nodzīvotos gadus. Veras kundze bija izteikta teātramīle, nelaida garām nevienu izrādi, viņai patika rakstīt par pirmizrādēm. Galvenās viņas tēmas žurnālistikā bija izglītība, kultūra, literatūra, sociālā dzīve, cilvēku likteņi. Daudzus gadus Vera Onisa vadīja redakcijas vēstuļu nodaļu, Viņa ļoti uzmanīgi un iejūtīgi izturējās pret katru vēstuli, katru problēmu, ko lasītāji aktualizēja savās vēstulēs. Un vēl redakcijā viņa bija atbildīga par teletaipu – tas bija tāds telegrāfa aparāts, kas sūtīja ziņu aģentūru ziņas. Tiešām, viņa bija lietas kursā par visu, kas notika pasaulē. Viņa burtiski peldēja ziņās. Veras kundze vienmēr bija ļoti eleganta, viņai bija savs stils un ģērbšanās maniere. Patika dzintara rotaslietas un dabiski materiāli – lins, adījumi. Redakcijas vīrieši jokojoties dēvēja viņu par “buržuāzisko nacionālisti”. Nacionāliste viņa nebija, taču “buržuāzijas” dvesma, nenoliedzami, bija jūtama – Veras kundze nevarēja atļauties kādu nesmuku vārdu, viņai nekad neienāca prātā aprunāt vai kaut ko sliktu pateikt par cilvēkiem. Pie Veras kundzes gāja visi – dalīties priekā, pasūdzēties par dzīvi… Pēdējos gados Veras kundze kļuva praktiski akla, taču vienmēr lūdza, lai skaļi palasa viņai avīzi priekšā. Viņai patika klausīties ziņas un būt par visu lietas kursā. Notikumi ne vienmēr bija priecīgi, taču ko lai dara… Viņa nekad nepievīla savu dzīves mīlestību un ticību… Veras kundze devās mūžībā tālu no Rēzeknes, tāpēc mēs atvadāmies no viņas domās un saglabājam savās sirdīs gaišas atmiņas par viņu.
“Rēzeknes Vēstu” kolektīva vārdā –
Gaļina MASLOBOJEVA
Komentāri