Cilvēka dzīve ir kā ceļš no pirmās līdz pēdējai lappusei. Un ja nu tās ir avīzes lappuses? Cik daudz to mums mantojumā ir atstājis fotokorespondents un redakcijas mašīnas šoferis, sava sen pagājušā laikmeta profesionālis Jānis GAILUMS!
Jānis Gailums šķīrās no šīs pasaules siltā un saulainā dienā, 9. augustā, un nu jau radi un draugi no viņa ir atvadījušies. Atvadījāmies arī mēs. Tie, kuri pazina Jāni, vienmēr atcerēsies viņu kā dzīvespriecīgu, labestības un humora pārpilnu cilvēku. Ar Jāni bija viegli risināt jebkuras problēmas – viņš lieliski juta cilvēkus, viņu garastāvokli, vienmēr centās palīdzēt. Jānis Gailums atnāca strādāt uz avīzes redakciju (toreiz tās vēl nebija “Rēzeknes Vēstis”, avīzei ir bijuši dažādi nosaukumi) tālajos 20. gadsimta 60. gados un uzreiz kļuva par neaizstājamu darbinieku. Kurš gan ir skaitījis, cik kilometrus viņš nobraucis ar redakcijas “uaziku” – viens vai kopā ar žurnālistiem, taču nemainīgi vienmēr kopā ar savu fotoaparātu. Redakcijā strādāja arī citi fotokorespondenti, taču Gailums bija īpašs – viņš bija lauku fotogrāfs. Viņš fotografēja to, kas viņam bija tuvs un mīļš kopš bērnības – Latgales ciemus, dabas skaistumu, cilvēkus, kuri apstrādāja un kopa mūsu zemīti, bērnus, kuri steidzās uz skolu pa lauku ceļiem… Jānis Gailums ļoti labi, pat izcili pārzināja Rēzeknes rajonu. Kādreiz viņš teica, ka varētu apbraukt apkārt Rāznas ezeram ar aizsietām acīm. Katrā ciemā Jāni satika kā senu paziņu. Viņš jokoja, ka pat govis kolhozu laukos viņu pazīst un satiek, priecīgi maujot. Un cik daudz fotofilmiņu dzīvē iztērēts! Es domāju, ka tās ir mērāmas kilometros. Jāņa fotogrāfijas – tā ir īsta Rēzeknes rajona fotohronika. Un toreiz taču to visu vajadzēja pašam attīstīt, fiksēt, žāvēt! Uzkāris savu necilo fotoaparātu kaklā, mūsu Jānis devās uz visattālākajiem lauku nostūriem, lai tiktos ar cilvēkiem. No šiem braucieniem viņš pārveda arī “parādes” portretus – pirmrindnieku, ordeņa kavalieru, slaucēju un kombainieru bildes. Viņa objektīvā iekļuva gan lauku pastnieki, gan lauku ēdnīcu pavāri, gan lopkopji. Taču tikpat labi viņam padevās arī ainavas, liriskas fotogrāfijas, makšķernieku stāstu ilustrācijas – Jānis bija aizrautīgs makšķernieks. Aizgājis pensijā, viņš bieži iepriecināja mūs ar savu biedru makšķernieku vai personīgo lomu fotogrāfijām. Jānim Gailumam ļoti svarīga bija ģimene. Dzīve Jānim bija sagatavojusi smagu pārbaudījumu – sievas nāvi, taču līdz pat pēdējam dzīves brīdim viņš vienmēr bija kopā ar saviem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem un neticami lepojās ar viņu panākumiem. Mēs izsakām visdziļāko līdzjūtību Jāņa Gailuma tuviniekiem un glabāsim savās sirdīs gaišu piemiņu par mūsu bijušo kolēģi. Lai vieglas smiltis!
“Rēzeknes Vēstu” vārdā –
Gaļina MASLOBOJEVA
Komentāri