Janīna Babre (Nagle)
Bez vainas vainīgie
Mūs izveda 1949. gada 25. martā, kā toreiz sauca – kulaku ģimene. Kāpēc tādu birku mums piekāra, nezinu. Nebijām nekādi bagātnieki. Dzīvojām Maltā, Stacijas ielā 79, vecāku celtajā mājā. Bijām sešu cilvēku ģimene: tēvs Kazimirs Naglis (dzimis 1898. gadā), māte Veronika (1900. g.) un mēs – četri bērni: Janīna (1928), Ernests (1930), Alma (1932), Arvīds (1934). Māja bija (arī tagad, t. i., 2002. g., ir tajā pašā vietā) vienstāva gara koka guļbūves ēka ar vairākām istabām. Vienu istabiņu izīrējām. Toreizējais ciema padomes priekšnieks Rogozins tēvam bija pieprasījis, lai atdod māju, jo vienai ģimenei esot par lielu, vietā iedošot kādu nošauto ebreju mājeli. Tēvs bija karstas dabas, bet taisnīgs. Bija asi atbildējis priekšniekam, ka nekur no paša celtās mājas neies un nevienam neatdos. Rogozins piedraudējis ar Sibīriju. Mājās pārrunāja par domstarpībām ar priekšnieku, bet, nejuzdamies vainīgi, visi dzīvojām mierā. Tēvs un māte bija šuvēji. Darba, šujot un pāršujot apģērbu, bija gana. Kara un pēckara gados nopirkt varēja ierobežoti – tikai ar īpašām atļaujām: punktiem. Mēs – bērni – gājām skolā.

Komentāri