Otrdiena, 16. jūnijs, 2026 Vārda dienas: Justīne, Juris Rēzekne +14°
RV.lv
E-avīze Abonēt
Sabiedrība

lielo ciešanu piemiņai

Publicēts: 24. marts 2023 Autors: Rēzeknes Vēstis Lasīšanas laiks: 1 min Komentāri (0)
Dalies:
lielo ciešanu piemiņai
Nagļu ģimene Omskā 1956. gadā: (no l. p.) 1. rindā Ernests, māte Veronika un tēvs Kazimirs, Arvīds; 2. rindā Janīna un Alma ar vīriem.

Kopš Latvijas vēstures skarbā datuma – 1949. gada 25. marta, kad uz Sibīriju tika izsūtīts vairāk nekā 200 000 Latvijas iedzīvotāju, jau apritējuši 74 gadi. Ar katru gadu paliek aizvien mazāk un mazāk šīs skarbās dienas aculiecinieku. Taču cietušo piemiņai un vēstures patiesības saglabāšanai ir apkopots pietiekami daudz likteņstāstu. Svētīgu darbu veikusi nu jau mūžības ceļos aizgājusī skolotāja, Maltas Goda pilsone Anna Babre, apkopodama Maltas pagasta represēto likteņstāstus. Tie, kā arī represēto ģimeņu fotomateriāli publicēti grāmatā “Represēto maltēniešu likteņstāsti”, ko 2003. gadā izdevusi Latgales Kultūras centra izdevniecība. Publicējam Nagļu ģimenes stāstu.

Janīna Babre (Nagle)

Bez vainas vainīgie

Mūs izveda 1949. gada 25. martā, kā toreiz sauca – kulaku ģimene. Kāpēc tādu birku mums piekāra, nezinu. Nebijām nekādi bagātnieki. Dzīvojām Maltā, Stacijas ielā 79, vecāku celtajā mājā. Bijām sešu cilvēku ģimene: tēvs Kazimirs Naglis (dzimis 1898. gadā), māte Veronika (1900. g.) un mēs – četri bērni: Janīna (1928), Ernests (1930), Alma (1932), Arvīds (1934). Māja bija (arī tagad, t. i., 2002. g., ir tajā pašā vietā) vienstāva gara koka guļbūves ēka ar vairākām istabām. Vienu istabiņu izīrējām. Toreizējais ciema padomes priekšnieks Rogozins tēvam bija pieprasījis, lai atdod māju, jo vienai ģimenei esot par lielu, vietā iedošot kādu nošauto ebreju mājeli. Tēvs bija karstas dabas, bet taisnīgs. Bija asi atbildējis priekšniekam, ka nekur no paša celtās mājas neies un nevienam neatdos. Rogozins piedraudējis ar Sibīriju. Mājās pārrunāja par domstarpībām ar priekšnieku, bet, nejuzdamies vainīgi, visi dzīvojām mierā. Tēvs un māte bija šuvēji. Darba, šujot un pāršujot apģērbu, bija gana. Kara un pēckara gados nopirkt varēja ierobežoti – tikai ar īpašām atļaujām: punktiem. Mēs – bērni – gājām skolā.

Pilnu tekstu lasiet “RV” 24.03.2023.

Rēzeknes Vēstis RV.lv
Dalies:
← Atpakaļ uz sākumlapu

Saistītie raksti

Visas ziņas →

Komentāri

Pievienot komentāru

Komentēt vari arī anonīmi — pietiek norādīt vārdu.