Nevienam tādas bites
Kā tam
mūsu tētiņam:
Mūsu tēvam
tādas bites
Kā pērnie sivēniņi.
Rogovkā satikām dzīvespriecīgu, enerģisku vīrieti, un kā domājat, kā sauc šo latgalieti? Protams, Jānis! Jānis Roberts Jerumāns stāsta: “Es īsti nezinu, kāpēc mani nosauca par Jāni, tas ir latviešu vārds un Latgalē jo sevišķi iecienīts. Krusttēvs krustībās esot teicis, ka vajagot vēl vārdu – Roberts, bet krievu laikos divus vārdus nevarēja ierakstīt. Tad, kad tos “metrukus” taisīja brīvajā Latvijā, parādījās man otrs vārds – Roberts. Esmu piedzimis Rancānu sādžā netālu no Rogovkas, strādāju laukos, biju iecirkņa priekšnieks, agronoms, kādu laiku arī Nautrēnos sovhoza direktora vietnieks. Sieva Janīna strādāja par grāmatvedi, bibliotēkā, bijusi arī sekretāre. Meita Anita arī izvēlējusies grāmatvedību, strādā Rēzeknē. Jāņu dienā kurinām uguni, dziedam līgodziesmas, ēdam šašliku, sieru, dzeram alu. Agrāk brūvējām paši alu no miežiem, bet tagad vairs to nedaru. Kad strādāju kolhozā par iecirkņa priekšnieku, tad mani sveica Jāņu dienā mūsu mazais kolektīvs, aptuveni 30 darbinieki, kuri bija manā pakļautībā. Tad man vajadzēja viņus uzcienāt ar alu. Mans tēvs tad brūvēja alu, jo man nebija tam laika. Nodarbojos ar biškopību no 1972. gada, jau vairāk nekā 50 gadus. Kādai saimniecei nomira vīrs, un palika trīs bišu saimes, kas viņiem bija hobija līmenī. Viņa piedāvāja man tās nopirkt. Es arī nopirku par 75 rubļiem, tajā laikā tā bija mēneša alga, biju tikko atnācis no armijas. Agrāk man bija 80 bišu saimes, tagad vairāk nav spēka – tikai 10–15 saimes palikušas. Pārdodu medu tirgū, braucu uz Ludzas, Kārsavas gadatirgiem, kādreiz uz Viļāniem. Tagad ar sievu Janīnu esam pensionāri. Ikdienā pļauju zāli, baroju vistas un rūpējos par bitēm.”
Lai līksma līgošana!
Ingūna BULDURE
Eduarda UTĀNA foto
Komentāri