“Mana mamma devās prom no Ukrainas pirms diviem gadiem. Gan tamdēļ, ka Dņipro nokļuva regulārās apšaudīšanas zonā. Arī tamdēļ, lai būtu man blakus, lai varētu palīdzēt – tā gada rudenī pasaulē nāca Daniils, bērniņš, kuru mēs ar vīru ļoti gaidījām,” Anna iesāk stāstu. Jā, Annu uz Latviju atveda mīlestība vēl ilgi pirms kara Ukrainā. “Mana mamma ātri apguva latviešu valodas pamatus, valodu turpina pilnveidot. Darbu mammīte atrada pirmajā nedēļā. Šajā darbavietā viņa joprojām strādā. Mamma ļoti gribēja satikt savu vīru, manu tēti. Atšķirtības gadi ļoti nomocījuši viņas dvēseli. Tad nu arī mēs visa ģimene saņēmāmies, izpētījām ceļa variantus un braucām. Pie tēta, pie savējiem,” Anna uz brīdi apklust.
Ukraina… kā dzīvo šodien?
Pirms vairākiem gadiem kādā Rīgas mācību centrā vadīju latviešu valodas apguves grupu. Joprojām sirsnīgas attiecības saglabātas gan ar maskavieti Jeļenu (viņas ģimene šobrīd pārcēlusies uz Somiju), gan ar ukrainieti Annu. Viņa pavasarī bija ciemos pie tēva, pie savējiem… Ukrainā. Kāds ir vienkāršā cilvēka ceļš uz kara plosīto zemi? Kā Ukraina šobrīd dzīvo – mani interesēja ne ziņu portālu, bet tieši cilvēka līdzās redzējums. Anna labprāt padalījās ar piedzīvoto. Jā, stāsta laikā bija arī garākas pauzes, jo sievietei bija jāsaņemas, lai stāstu turpinātu. Bija asaras. Skopas. Anna atļausies raudāt pēc tam, kad būs beidzies karš viņas tēvzemē.
Komentāri