Cauri septenim godu desmitu kolnim, cauri mōkūnim kai tōlas zvaigzneites atnōk muna pyrmō klases audzynōtōja Piļcines skūlā Anna Laizāne, Rēzeknes Skūlōtōju instituta 10. izlaiduma absolvente. Ar gūdbijeibu pīmiņ sovu skūlōtōju Antoninu Viļumu-Tuču — sovu skūlōtōjas idealu. Stōsta par Skūlōtōju institutu, kas sešu godu laikā sagatavoj jaunus gora gaismas nesējus. Atmiņā ataust svātdīnas pīvakare muna tāva sātā, t. s. “klasē”, kur pyrms munas dzimšonas bejuse skūla latvīšu zemnīku bārnim, pasateicūt tūreizejam Krīvijas Dūmes deputatam Frančam Trasunam. Tod 1920. godā skūla pōrcalta uz Piļcines muižas pōrvaļdnīka mōju, bet 1938. godā jau pošu spākim uzcāluši sovim bārnim pošreizejū divstōvu āku. Tāvs vēļ pībylst, žāļ, ka par šū lobū dorbu ļauni ciļvēceni, nūdevēji, aiz skaudeibas 1941. godā represēja pogosta prīkšsādātōju… (Tod es daudz kū nasaprotu…) Pīaugušūs cylvāku trejūtne, tāvs, māmeņa un skūlōtōja, runōja maņ, bārnam, nasaprūtamas lyugšonas. Es beju ustobas sīnu spraugōs sameklējuse grifeles gabaleņu, ar kū uz mozas tāfeleites uzrakstēju “Es būšu skolotāja” un lepni parōdēju sovim vystyvōkajim. Tys beja 1943. goda rudiņs, kod austrumu pusē plūsejōs karš. Zemnīkim beja bezmoksas nūdavas — vyss saražōtais jōnūdūd t. s. frontei. Nagaideits, naparosti sōpeigs pīnōce 1944. goda pavasars un 5. aprelī — 7. klases izlaidums. Vysu nakti gaisu trycynōja bumbvedējas lidmašinas, bombardēja Rēzekni. Mes, Piļcines pyrmō izlaiduma klase, klusi kai peleites sēdējom sovā klaseitē. Ik pēc breiža nūdrebēja lūgi (beja drūšeibai pōrleimēti ar papeira strēmelem). Īnōce klasē audzynōtōja ar aplīceibom. Kai brīsmu signals nūdrebynōja lūgus bumbas sprōdzīņs… Varbyut tys sagrōve Skūlōtōju institutu — munu nōkūtnes cereibu? Rēzekne — drupu kaudze?! Par tū pōrsalīcynōju rudinī, kod kūpā ar tāvu zyrga pajyugā braucem iz Rēzeknes vydusskūlu. Ībraucem Rēzeknē — drupu kaudzes, vītom mōju škūrstyni nu zemes rōdeja iz debesim kai breidynūši pērsti… Atbreivōšonas alejas brugis izdauzeits, izbraucama beja tikai puse, ūtrajā — brugakmini un gruveši… Maņ ritēja osoras. Tāvs mīrynōdams atgōdynōja par 1920. goda janvara dīnom tepat (tū jau beju agrōk īgaumējuse). Ar gūdeigu dorbu un Dīva paleigu vysu var. Lyuk, Latgolas Māra! Atjaunōta 1943. goda augustā, rōda ceļu ar svātō krysta zeimi — “Vīnōti Latvijai”. Latgolas īlas krustōjumā nūrōde iz Aglyunas īlu, kur puļcēšonōs vīta vydusskūlānim. Plašs pogolms. Vairōki gaļdeni ar nūrōdi registracijai. Daudz daudz jaunīšu. Pyrmais runoj pavacōks kungs, tod vōrdu dūd vydusskūlas mōceibu daļas vadeitōjai Antoninai Tučai. Vyspyrms ar syltu skatīni, saulainu myrdzumu acīs aptver vysus un ikvīnu… Pēc izsmeļūšōs uzrunas skaidrs — tīm, kuri beiguši 7-gadeigōs, jōbrauc atpakaļ: lauku skūlōs šūgod atvērs 8. klases. Uz redzēšonūs pēc goda 9. klasē! Vyss nūtyka, kai beja īcarāts īzīt nu bezizejas. 1945. goda rudinī Rēzeknes latvīšu vydusskūlā salidōjam trejs klases: 9.a, b, c, kotrā pōri 30 skūlāni. Skūlōtōja Tuča myusus sagaidēja, 9. klases uzrunōja atseviški, deve padūmu — napagurt, dzeives kolnā kōpūt: ceļš byus gryuts; padūt rūku, paleidzēt ūtram… Es beju 9.c klasē (audzynōtōja V. Springoviča). 1949. godā vydusskūlu beidze tikai divas 12. klases (apmāram puse nu tim, kas īsastōja 1945. godā). Un vēļreiz par skūlōtōju A. Tuču. 1949. goda pavasars beja na vīn atnesis pīnōkumu nostu nūkōrtōt 14 eksamenus, bet ari atbiļdeibu par abiturientu pašdarbeibas vokoru Rēzeknes Tautas pilī. (Šū pussagrautū nomu ari ar vydusskūlas jaunīšu paleigspākim beja izadevīs atjaunōt, jau gatavojūtīs Latvijas 1948. goda Dzīsmu svātkim.) Klases audzynōtōjs Tabuns beja nauzkreitūši uzrunōjis pīredzes bogōtū skūlōtōju A. Tuču, aicynūt paleigūs. Mes pat nanūjautom, ka skūlōtōja vairōk sōka starpbreižūs ūtrō stōva gaitenī uz palūdzem “laisteit” pučes, pastaigōtīs, uzrunōt kaidu. Ari mani uzrunōja: pīdōvōja tālōt Kristīni R. Blaumaņa lugā “Ugunī”. Apmulsu. Jutūs pagūdynōta. Bet ansamblī jau gatavōjam latvīšu tautasdzīsmes, maņ jau beja sovs tautas tārps, tōpēc sacēju paļdis. Īteiču breineigu meitini, ļūti ceņteigū Valentinu Eisuli. Tyuleit obas ar skūlōtōju uzrunōjam, un Valentina kautreigi pīkryta. “Bet tu, Anneņ, byusi muns asistents, paleigs!” nūteice skūlōtōja. Ar prīcu pīkrytu. Tod pat nanūjautu, kaidu “dzeives pīredzes testamentu” sajēmu nu skūlōtōjas un režisores vysam sovam myuža gōjumam latvīšu volūdas skūlōtōjas dorbā. Vēļ šudiņ, tyvojūtīs 88 godu slīkšņam, gora acim radzu trauslū Kristīni, sovvaļnīka, pūra bridēja Edgara tālōtōju Ontonu Voitkānu — vysu meitiņu mīluli, brašuli. Jyutu syltū skūlōtōjas apskōvīni. Kas vairs var saskaiteit, cik lugu dzeives laikā uzvasts gon Kurzemē, Raņķūs, ar vacū skūlōtōju Reihenbahu ventiņu un Annas latgaļu mēlē veidōtajūs skečūs, gon Zirņu klubā, gon Airītēs muzeja mōjōs. Ari Bolvu rajona Vīksnas pusē palykušas atmiņu pādas nu laika “Lai arī rudens”… Eists skūlōtōjs, audzynōtōjs atmirdz kai ceļvede zvaigzne, rōdūt pareizōkū ceļu. Paļdis! Lai myužeigō gaisma atspeid viņai — skūlōtōjai, kuru navar aizmērst.
Anna BABRE
“MUNĀ BĀRNA ATMIŅĀ…”
12. novembra avīzeitē “RV” izlaseju mozu aicynōjumu raksteit par skūlōtōju Antoninu Tuču. Kai es varēju iz tū naatsasaukt! Jā, es ļūti spilgti atcerūs skūlōtōju Tučas kundzi. Dīmžāļ nikaidas īpašas ziņas snīgt navarēšu, jo 1941. godā maņ beja tikai 10 gadeni, februarī myužeibā aizgōja ari muns tāvs. Nūmyra vacōki, un es nūkļivu Rēzeknes bārnunomā “Tykumi”.
Muna turpmōkō skūla beja Rēzeknes 1. vydusskūla, laikam tei beja 4. klase ūtrajā stōvā. Skūla vēļ aizvīn stōv, kur stōvējuse, blokus Jezus Sirds katedralei. Un mes nu bārnunoma pōri Čigōnu kolnam gōjom iz šū mōceibu īstōdi.
Dīmžāļ tymā skūlā aizvadeits ļūti mozs dzeives breidis: tikai leidz 1941. goda beigom. Pēc tam myusus nu Rēzeknes bārnunoma pōrvede iz Adamovu. Bet skūlōtōju Tučas kundzi ļūti labi atcerūs. Laikam jau viņa teišam beja personeiba, ka munā bārna atmiņā ir atstōjuse tik spylgtu atspulgu. Nivīnu cytu tō laika skūlōtōju napīmiņu, bet skūlōtōju Tuču atcerūs ļūti spylgti.
Viņa beja augumā drusku garōka par videjū, slaida. Ja nasamoldūs, viņas meitu sauce Evelīna, beja ari dāls.
Pīdūdit, lyudzu, par munom skūpajom ziņom. Es beju viņas skūlneica, viņa beja muna skūlōtōja, tys ari vyss.
Zinit, komer mes, tī, kuri skūlōtōju A. Tučas kundzi pazynom, turam atmiņā, viņa myusim vēļ aizvīn ir dzeiva.
Valērija KALVE
Jyurmolā
Komentāri