“Te cilvēku nav līdz pat Krievijas robežai. Tukšas mājas stāv,” ar tādiem vārdiem mūs uzrunāja Vaišļu ciema iedzīvotājs
Jānis Dunda
(attēlā),
kuru tobrīd sastapām laukā netālu no viņa mājām. Uz jautājumu, kā rit dzīve šajā nostūrī, viņš tikai atsmej: kāda dzīve — apkaimē cilvēku nav. Nu gandrīz nav. Piemēram, lai nokļūtu blakus ciemā pie vienīgā iedzīvotāja, nāktos braukt ar džipu. Par to, ka šajā apvidū cilvēku maz, mēs jau bijām pārliecinājušies paši: ceļa malās redzējām mājas ar aizsalušiem logiem, uz celiņiem, kas veda uz šīm sētām, ne mašīnu sliedes iebrauktas, ne cilvēka takas iemītas. Mēs jau bijām parunājušies ar Matuļu, Arhipovkas un Rocevas ciema ļaudīm. Visur viens un tas pats — lauki ar katru gadu kļūst tukšāki, reisa autobuss nekursē, līdz veikalam tālu. Ciematos, kur agrāk ļaužu bijis daudz, apdzīvotas tikai dažas mājas. Iespējams, raugoties no galvaspilsētas vai pat Eiropas Savienības galvenās mītnes Briselē viedokļa, šķiet neticami, ka arī tā var būt; īpaši, kad globālā mērogā tiek runāts par planētas pārapdzīvotību. Vai atkal gribot negribot ir jādomā par mūsu politiķu agrāk skandēto saukli — “Latvijas veiksmes stāsts”. Šajā nostūrī par veiksmi var runāt tikai zviedri, kuri nopirkuši mūsu zemi, apstādījuši to ar eglītēm un saņem subsīdijas, kuri iznomājuši tīrumus mūsu zemniekiem. Tukšie lauki nudien ir Latvijas, Latgales “veiksmes stāsts”. Bet lai kā, cilvēki, cik nu viņu te ir, dzīvo, strādā un klusībā cer uz labāku nākotni.
Aija ZUJA
Eduarda UTĀNA foto
Komentāri