Vecākās paaudzes priekšstāve Anna Krukovska var lepoties ar savu dēlu Jāni un vedeklu Intu: īsti zemnieki, naski un strādīgi. Bet citādi taču nevar būt, kad saimnieka roku gaida darbs tīrumā, dārzā, kūtī, tehnikas laukumā; kad saimnieci, ausis kustinot, no tālienes sveicina gotiņas, sak, nāc ašāk, tesmeņi pierietējuši… Govju slaukšana tāds īpašs darbs. Saka, ja saimniece ies uz kūti sliktā noskaņojumā, ja nepratīs gotiņai labu vārdu pateikt, piena būšot mazāk. To iegaumējusi pat meita Baiba, kurai ļoti patīk govis slaukt. Nemodināta pieceļas agrāk, lai mammu apsteigtu. Zemnieku ģimenēs tā vienmēr bijis — no mazotnes katram savi pienākumi, savs darbiņš darāms. Draudzīgā ģimenē katrs cenšas uzņemties lielāko darba daļu… Tik slapjas un zemniekam nedraudzīgas vasaras kā šogad Krukovski pat atcerēties nevar. Bet ko tur pukoties un vaimanāt? Zemniekam jāprot izgrozīties, grūti vai viegli — labība novākta, lopbarība sagādāta. Rozes Intas dārzā kupli ziedēja kā vienmēr. Dzimtas seniore Anna Krukovska var būt apmierināta un pateicīga Dievam par palīdzību baltās un nebaltās dienās, par to, ka dēlam Jānim tāda laba ģimene — pietiek rūpju un sirds siltuma gan viņai, gan bērniem, gan aizbildniecībā pieņemtajai meitenei. Zemniekam nekad nav bijusi viegla dzīve, bet, ja ir draudzīga ģimene, ja sirdī dzīvo labestība, ja darbs ir nevis smags pienākums, bet iespēja izpausties, radīt, iepriecināt tuviniekus, tad katra diena ir kā dāvana — ar savu smaržu, kaut mazu, bet priecīgu notikumu virtenīti. Un tas viss kopā tad arī ir dzimtas mantojums — bagātība, ko vienas paaudzes ļaudis nodod nākamajām kā dārgu mantojumu.
Māra NIZINSKA ATTĒLĀ: Krukovsku ģimene:
(no kreisās)
meita Baiba, dēls Guntis ar sievu Jekaterinu un meitiņu Elīnu, Inta un ģimenes galva Jānis.
Eduarda UTĀNA foto
Komentāri