un kad ziedēs ceriņi

Annas Sakses “Pasakās par ziediem” ir pasaka par Persijas ceriņu – kā jaunākais dēls glāba māti no pūķa kalpības, ziedojot sevi, pārvēršoties par krūmu ar violetiem ziediem. Varbūt šīs pasakas ietekmē valda uzskats, ka ceriņi nāk no Persijas. Biologi pētījumos atklājuši, ka īstā, parastā ceriņa dzimtene ir Balkānu–Karpatu rajons, Bulgārija, Rumānija, Maķedonija. Šajos apvidos atrasta arī otra parastā ceriņu suga – Ungārijas ceriņš. Ceriņu nosaukums Syringa cēlies no grieķu valodas syrinx, kas nozīmē “izdobts stumbrs”; savukārt persiešu valodā nozīmē – zilgans. Latvijā ceriņi aug un zied nu jau otro gadsimtu, un tiem ir dažādi vārdi: Kurzemē – pliederi, Latgalē – beseņi vai besakūks, Zemgalē – cerīnes.

Ceriņi ne tikai skaisti zied, tie, veidojot blīvus krūmus, rada norobežojošas sienas, tādējādi iezīmējot robežas un sargājot no nevajadzīgiem skatieniem. Domājot par Franča Trasuna muzeja “Kolnasāta” vides atjaunošanu un pilnveidošanu, 18. maijā muzeja teritorijā tika stādīti ceriņi. Stādi atceļoja no dažādām Rēzeknes novada vietām, par to parūpējās sieviešu biedrība “Sidrabrasa”. Arī stādītājas – dāmas no “Sidrab-rasas”, palīgos – Rikavas jauno literātu kopas “Dzejas garša” dalībnieki. “Sidrabrasas” valdes locekle Anita Matisane iepazīstināja ar ceriņu stādīšanas īpatnībām.

Pilnu tekstu lasiet “RV” 24.05.2024.