Par ko sapņo pedagogi
“Vai tad iespējams zināt, kādi kuram sapņi?” jūs jautāsiet. Šķirsim kopā vēstures grāmatas lappuses, kurās iemūžinātas aizgājušo gadu liecības. Un taps skaidrs, ka mums pilnīgi pierastas un ikdienišķas lietas un ērtības iepriekšējai paaudzei varēja šķist kā nepiepildāms sapnis. Lai arī tas skan paradoksāli, bet Pionieru un skolēnu namam (tā pirms 70 gadiem sauca Ludzas BJC) ilgu laiku nebija savas mājvietas, precīzāk – pastāvīga nama. Tas savu dibināšanu atzīmēja nacionalizētajā luterāņu draudzes ēkā, bet pēc diviem gadiem pārcēlās uz divstāvu mūra–koka namu Majakovska ielā (tagad A. Rekašova iela) ar bagātu kultūrvēsturisku pagātni. Pēc nostāstiem, tieši šajā namā, kas atrodas A. Rekašova un Tirgus ielas krustojumā (precīzāk, Rekašova ielā 33), 1908. gadā uzturējās Rūdolfs Aleksandrs fon Stjuarts. Kur gan citur varēja apmesties Anglijas karaliskās Stjuartu dinastijas pēctecis, ja ne savu draugu, dižciltīgo muižnieku Rozenšildu fon Paulinu mājā. Kādu laiku šajā namā atradās apriņķa pārvalde, vēlāk pilsētas bibliotēka. Dažas no vecā, bet savu arhitektūras šarmu nezaudējušā nama otrā stāva istabām uz brīdi kļuva par Pionieru un skolēnu nama apmešanās vietu. Nav grūti izsecināt, par ko sapņoja pedagogi, kuriem pašiem bija jārūpējas par malkas sagādi, lai izkurinātu četras krāsnis. Skolotāji brauca uz malkas noliktavām, paši krāva mašīnā baļķus, tad paši zāģēja, skaldīja un kopā ar audzēkņiem lika šķūnītī. Nodzīvojis šādos apstākļos vairākus gadus, Pionieru un skolēnu nams pārcēlās uz vidusskolas telpām, kur pastāvēja citas neērtības – telpu trūkums, tāpēc daļu mēbeļu un mūzikas instrumentus nācās glabāt zem pilsētas parka estrādes. Galvenais tā brīža pedagogu sapnis – iegūt pastāvīgu mājvietu – piepildījās 1975. gada vasarā, kad Pionieru un skolēnu nams pārcēlās uz ēku Latgales ielā 129 (tolaik Ļeņina iela). Divstāvu ēka pilnībā tika nodota pedagogu un audzēkņu vajadzībām. 1990. gadu beigās par ēkas īpašnieku kļuva Latvijas Sarkanā Krusta Ludzas komiteja, un ar laiku nācās meklēt jaunas telpas. 2000. gadā Ludzas Bērnu un jauniešu centrs nu jau atzīmēja kārtējo mājokļa iesvētīšanu Tirgus ielā 22, kur tas atrodas arī šobrīd. Cilvēkiem ir raksturīgi neapstāties pie sasniegtā. Tur, kur īstenojas viens sapnis, pie apvāršņa jau parādās nākamais. 1990. gadu pedagogu sapnis – datorklase. Šo sapni izdevās realizēt Ludzas Bērnu un jauniešu centra direktorei E. Obrumānei. Kāds ir šodienas pedagogu sapnis, atklāja Ludzas BJC direktore Natālija Losāne: “Mans sapnis – motivēti skolēni. Bērnam piemīt talants, spējas, bet bieži vien trūkst koncentrēšanās spēju, pacietības, uzņēmības. Vēlos darbā izmantot visprogresīvākās tehnoloģijas un aizraut ar tām bērnus. Piemēram, neironu tīklā Pix Verse dažu sekunžu laikā “var atdzīvināt” fotogrāfiju, bērnu zīmējumu, izveidot videoklipu. Ar tā paša video intelekta palīdzību var, piemēram, no bērnu uzrakstītajiem literārajiem tekstiem radīt animācijas vai mākslas filmu. Mākslīgais intelekts sniedz neierobežotas iespējas fantāziju mākslinieciskajam lidojumam.”
R. KUČĀNE,
LdNM komunikāciju un sabiedrisko attiecību vadītāja,
A. LOSEVIČA,
LdNM izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja
Komentāri