– Cienījamie kolēģi, mīļie skolotāji un vecāki, skolēni un absolventi!
No visas sirds sveicu mūsu Rēzeknes 2. vidusskolu šajā brīnišķīgajā 80 gadu jubilejā! Šajos gados tā kļuvusi ne tikai par mācību vietu, bet arī par daudzu skolēnu paaudžu mājām. 80 gadi – tas ir vesels laikmets, kas piesātināts ar spilgtiem notikumiem, lieliem sasniegumiem, uzvarām un, protams, neaizmirstamiem personīgiem momentiem. Man skola kļuva ne tikai par darba vietu, bet arī par mājām, kur es pavadīju 17 laimīgus savas dzīves gadus. Es lepojos ar to, ka biju šīs lielās skolas saimes daļa. Ar nostalģiju atceros bērnu čalas, smieklus un klusumu, kad dzirdama tikai parketa čīkstoņa zem kājām, klašu masīvās ozolkoka durvis, “Beregiņu” dziesmas, papēžu klaudzoņu augstajās kāpnēs, mūsu marmora palodžu vēsumu… Dzimtā skola ir milzīga manas dzīves daļa. 1986. gadā mani iecēla par toreiz vislielākās 2. vidusskolas direktoru un godīgi brīdināja, ka tas nebūs viegli. Man toreiz bija 26 gadi, es biju jauns, enerģisks, un man bija goda lieta nepazaudēt dzimtās skolas prestižu. 90. gadu sākumā skolā mācījās 1400 skolēnu, bija, piemēram, piecas paralēlās devītās klases. Mūsu sasniegumus augstu novērtēja Tautsaimniecības sasniegumu izstādē, kur skola ieguva medaļu par mācību procesa organizāciju. Mēs tiecāmies ne tikai kvalitatīvi organizēt mācību procesu, bet arī ārpusskolas sporta un kultūras pasākumus, tūrisma pārgājienus, ekskursijas. 1989. gadā skola kļuva par vēsturiska eksperimenta daļu – ar pilsētas izpildkomitejas lēmumu tai tika piešķirts īpašs statuss: tā bija viena no pirmajām skolām, kas pārgāja uz saimnieciskā aprēķina principu un uzsāka patstāvīgu finansiālo darbību. Tas bija drosmīgs solis, kas radīja jaunas iespējas materiālās bāzes attīstībai un nostiprināšanai. Protams, man, jaunam pedagogam, tā bija milzīga atbildība – no pašiem pamatiem apgūt ekonomiku, bet mums daudz kas izdevās. Rēzeknieši arī augstu novērtēja mūsu jauno “zilo” sporta zāli, vienīgo pilsētā terāriju ar eksotiskiem dzīvniekiem, viesmīlīgo slidotavu ziemā, ar siltām jūtām atceras mūsu jautro Masļenicu. Kad demogrāfiskās situācijas dēļ 17. bērnudārzam (tagad “Bitīte”) draudēja slēgšana, mums izdevās to izglābt, pārceļot uz turieni sākumskolu. Tā skolas paspārnē radās bērnudārzs, un mēs sapratām, ka gatavojam audzēkņus savai skolai. Viss padarītais bija iespējams, pateicoties kolektīva atbalstam, skolēnu un vecāku atsaucībai. Es atceros visus pedagogus. Daudzu no viņiem vairs nav, kāds ir aizbraucis, bet ar tiem, kuri strādā šajā skolā, es uzturu pastāvīgus sakarus. Joprojām ar lielu prieku atpazīstu savus nu jau pieaugušos bijušos audzēkņus. Laikam tieši mana skolas epopeja visā savā daudzšķautņainībā aizveda mani līdz politikai. Mūsu mazās skolas valstības problēmas ir ļoti līdzīgas procesiem, kas notiek pilsētas un valsts kontekstā. Darbs dzimtajā skolā man daudz ko iemācīja. Novēlu jums šajā sarežģītajā laikā pacietību, izturību un entuziasmu! Lai mūsu skola turpina augt un attīstīties, lai tās sienās vienmēr valda draudzības, savstarpējās sapratnes un radošuma atmosfēra! Novēlu skolai uzplaukumu, talantīgus skolēnus un panākumus jaunās paaudzes izglītošanas un audzināšanas ceļā!
Ar pateicību –
Ivans Ribakovs
Komentāri