Un atkal viens mācību gads strauji tuvojas savai izskaņai. Šis mācību gads pedagogiem līdzās ikdienas darbam nesa arī satraukumu un bažas par Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) gatavoto jauno darba samaksas modeli. Par to sprieda un joprojām apspriež skolotāji, sverot iespējamos ieguvumus un zaudējumus.
Tomēr vairāk par materiālajām izmaiņām izglītības sistēmā Latvijā nepieciešamas garīgas pārmaiņas, atzīst daudzi skolotāji. Jo īpaši par garīgām pārmaiņām skolā ir humānās pedagoģijas piekritēji.
Latvijā jau daudzus gadus darbojas Humānās pedagoģijas asociācija, apvienojot tos mūsu valsts skolotājus, kuriem tuvi humānās pedagoģijas principi.
Par to mūsu saruna ar vienu no humānās pedagoģijas piekritējām Rēzeknes 1. vidusskolas sākumskolas skolotāju Sandru JUSTI.
— Tradicionālā pedagoģija tomēr sevi neattaisno. Latvijā lielākā daļa skolu balstās uz autoritatīvo pedagoģiju. Bērnus mēs sagatavojam tikai centralizētajiem eksāmeniem. Mērķis ir zināšanas, kuru rezultāts — novērtējums, atzīme. Īstenībā tās vērtības, kas būtu jāattīsta un jāiemāca, garīgums, kas ir humānās pedagoģijas pamatā, netiek mācītas.
Ir kāds teiciens: zināšanas bez audzināšanas ir kā zobens trakā rokās. Humānās pedagoģijas pamatlicējs Šalva Amonašvili māca, ka ļaunam cilvēkam labāk vispār nedot zināšanas, jo viņš tās izmantos netikumīgiem un ļauniem mērķiem, — saka Sandra.
Aleksandra ELKSNE
PILNU TEKSTU LASIET “RV” 28.05.2015.
Komentāri