— Skolotāji satraukušies, ka arī mazās lauku skolas tiks slēgtas. Kāds gan ietaupījums no šīs reformas?
“Sāksim ar to, ka mēs nerunājam par mazo lauku skolu slēgšanu, nekādā ziņā. Sākumskolai jābūt maksimāli tuvu dzīvesvietai, pamatskolai — tieši tāpat. Runa ir par vidusskolām. Vidusskolām jābūt spēcīgām un tādām, kas jaunietim tiešām iedod ceļu dzīvei vai nu augstskolā, vai koledžā, vai darba dzīvē, un runa ir par zināšanu aprīkojuma koncentrāciju. Lai tiešām nebūtu tā, ka mums ir trīs, četri, pieci skolēni klasē. Tad kā lai mēs realizējam vairākus virzienus, vai tas ir humanitārais, eksaktais, dabaszinātņu, mākslu, sociālais? Tas vienkārši nestrādā, tas neatbilst mūsu jaunajam satura konceptam, un tas neiedos jauniešiem vajadzīgās prasmes. Bet, protams, tie visi būs pašvaldību lēmumi, kam mēs labprāt nāksim talkā, runāsim, diskutēsim. Šobrīd mēs runājam par laiku pēc diviem gadiem. Par finansiālo ietaupījumu. Nu, protams, ja mēs gribam nopietnas investīcijas skolā, tad mēs ļoti gribam, lai tur daudz lielākam skolēnu skaitam tiek labums. Mēs gribam, lai pietiek pedagogu atalgojumam, lai skola var pieņemt darbā labus, zinošus, motivētus jaunus un ne tik jaunus pedagogus. Kam tad mēs strādājam? Nu taču mūsu bērniem! Ietaupījums aizies tikai un vienīgi izglītības sfērai. Un faktiski — tikai un vienīgi pedagogu atalgojumam.”
* * *
Nu, vārdu sakot, tāda, lūk, izglītības reformas politika. Slēdzot vienu vidusskolu, ietaupītā nauda aizies citas vidusskolas pedagogiem. Kam atņems, kam — iedos…
Aija MIKELE
Komentāri