Jautāju Verai Miķītei, kāda ir viņas saistība ar Viļāniem. Māksliniece atzinās: “Viļāni – silti, mierpilni. Tas nav tikai punkts kartē, bet sajūta, kas ieausta bērnības vasarās, klusajos vakaros un cilvēku sirsnībā. Tur viss šķiet tuvāks – daba, cilvēki. Klusums, kas nevis biedē, bet nomierina. Tāds klusums, kurā var sadzirdēt sevi. Cilvēki – sirsnīgi, vienkārši un īsti. Viņi ir tie, kas padara Viļānus par vietu, kur vienmēr gribas atgriezties, kaut vai domās. Mana dzimtā vieta Viļānos ir Rēzeknes ielā – vecāku celtā baltā māja kalniņā. Atmiņās viss ķiršu un ābeļu ziedos. Mājas priekšā mammas iekoptais akmensdārzs, kur ziedēja puķes no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Vizbulītes un prīmulas, vasaras viducī – peonijas un lilijas, un kur nu vēl rozes, kuru smaržu atceros vēl šodien.” Vera Miķīte ir piedalījusies mākslinieka Artūra Agadžanjana vadītās gleznošanas studijas rīkotajās izstādēs Iļģuciema KN, VEF kultūras namā, Raganas KN. Ir bijušas personālizstādes pamatskolā “Rīdze” un Imantas bibliotēkā. Bet kur ir sākums? Par pirmajām atmiņām par darbošanos ar krāsām māksliniece stāsta: “Bērnībā zīmēju visur, kur vien varēju tikt klāt. Manā bērnībā lielas izvēles nebija – parastais zīmulis, krāsainie zīmulīši (un kā tie smaržoja, kad tētis tos asināja!) un akvareļkrāsas. Bet tas jau nemazināja darbošanās prieku! Biju jau beigusi Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu, kad bēniņos kādā noputējušā kastē es atradu dažas eļļas krāsas tūbiņas. Tā pamazām pašmācības ceļā sāku apgūt eļļas krāsas tehniku. Iepatikās, kā smaržo eļļas krāsa, atšķaidītājs, kā eļļas krāsas triepieni gulstas uz kartona vai audekla. Cik košas krāsas var panākt, cik niansētas pārejas var uzgleznot! Tā es “saslimu” ar šo tehniku.” Veras Miķītes ģimenes pirmā dzīvesvieta bija Valmierā, jo padomju gados pēc augstskolu diploma iegūšanas jaunos speciālistus gaidīja “sadalīšana”. Veras vīrs tika nosūtīts uz Valmieru. Šajā laikā Vera Miķīte iestājās un absolvēja Daugavpils Universitātes Mākslu fakultāti. Kā tad bija – mācīties tik tālu no Valmieras? Māksliniece teic: “Mācīties ļoti patika. Padevās pat tik sarežģīts priekšmets kā tēlotājģeometrija! Ar prieku braucu uz sesijām.” Valmierā Vera Miķīte daudzus gadus strādāja par mākslinieci noformētāju, pēc tam par butafori dekoratori Valmieras teātrī un visbeidzot par rokdarbu skolotāju Valmieras specializētajā bērnudārzā. Valmierā aizritēja 20 gadi, un tad nāca liels dzīves pavērsiens – Veras Miķītes vīrs tika aicināts uz Rīgu strādāt atbildīgā amatā, tāpēc ģimene pārcēlās uz Rīgu. Rīgā Vera Miķīte strādāja par interešu izglītības skolotāju pamatskolā “Rīdze”, mācīja bērniem zīmēšanu, gleznošanu un datorgrafiku. Māksliniece lepojas: “Ar bērnu darbiņiem piedalījāmies konkursos, regulāri guvām labus rezultātus.” Un kā Vera Miķīte nokļuva Artūra Agadžanjana gleznošanas studijā? Māksliniece stāsta: “Rīgā bija iespēja apmeklēt daudz un dažādus kursus, kas noderēja gan bērnu apmācībai, gan pašai. Radās daudz un dažādi hobiji – dekupāža, stikla apgleznošana, zīda apgleznošana un kas tik vēl! Taču eļļas glezniecība palika visu laiku. Gleznoju pati, līdz palīdzēja gadījums – reiz meita, nākdama no darba, skatlogā ieraudzīja cilvēkus, kas pie molbertiem gleznoja. Uzzinājām, ka tas bija mākslas veikaliņš un gleznošanas studija “Zīmulis un ota”. Studijā nodarbības vadīja pedagogs, mākslinieks Artūrs Agadžanjans. Atceros pirmo nodarbību pie mākslinieka, kad gleznoju jūru, nācās iet soli pa solim, lai “noņemtu” balto pamatu, ar sausu lupatiņu iezīmētu topošās kompozīcijas aprises utt. Atrasties gleznošanas studijā starp līdzīgi domājošiem, draudzīgiem cilvēkiem ir iedvesmojoši. Sāku apmeklēt nodarbības un sev par pārsteigumu atklāju daudz ko nezināmu un jaunu. Nodarbībās vienmēr ir radoša un atbalstoša vide, kur liels nopelns ir tās vadītājam Artūram.” Vera Miķīte atzīst, ka pārsvarā glezno ziedus un dabas ainavas, jo tās uzrunā visvairāk. Māksliniece vērtē, ka noskaņu vislabāk ir nodot caur ziedu, dabas ainavu krāsu toņiem un niansēm: “Gleznojot cenšos atainot apkārtējās pasaules krāsu krāšņumu. Parādīt tos toņus un nianses, kurām ikdienas steigā varbūt paejam garām. Cenšos parādīt, ka mums blakus vienmēr ir vairāk saules, nekā mēs domājam, cenšos notvert un iemūžināt mirkli, radot prieku sev un citiem.” Vera Miķīte ir ļoti, ļoti pateicīga savai ģimenei, kura vienmēr atbalsta radošajā darbībā. Uzmundrina, iedvesmo, palīdz izstāžu noformēšanā: vīrs Ēriks, dēls Māris, vedekla Aija, meita Baiba, un kur nu vēl mākslas darbu pirmie kritiķi mazbērni – Ernests, Gerda un Armands! Vera Miķīte atklāj, kā bērni vērtē: īkšķis uz augšu, pa vidu, uz leju. Īsi un kodolīgi!
Iveta DIMZULE
Foto no Veras Miķītes privātā arhīva
Komentāri