UZ PLECA NOLAIDĀS ZĪLĪTE
Rēzeknes Valsts 1. ģimnāzijas meiteņu kora “Saules” dalībniece Evelīna:
– Skolēnu dziesmu un deju svētki noteikti bija neaizmirstama pieredze, ko es atcerēšos vēl ilgi – nakšņošana Rīgas skolā, neskaitāmie, intensīvie mēģinājumi un iespaidīgais koncerts. Bija jauki dziedāt kopā ar tik daudziem dziedātājiem. Man personīgi atmiņā īpaši paliks tas, kā skudriņas pārskrēja, kad dziedājām “Saule, Pērkons, Daugava” un, protams, Renāra Kaupera “Mana dziesma”. Tā sajūta, kad vairāki tūkstoši balsu dzied kopējo dziesmu, ir neaprakstāma. Man mīļi šķita tas, ka visi tiek iekļauti svētkos – bija gan koris, kas dziedāja zīmju valodā, gan daudzi dziedātāji paši bija apguvuši dziesmu zīmju valodā. Svētku laikā bija grūti kārtīgi izgulēties, jo nakšņojām visi kopā skolā uz piepūšamajiem matračiem. Dažkārt bija diezgan skaļi, bet par tām pāris stundām bezmiega es īsti nepārdzīvoju, jo emocijas, ko ieguvu svētku laikā, bija tā vērtas. Turklāt nedēļas laikā bija iespēja aprunāties, pavadīt vairāk laika kopā ar kolektīva meitenēm un satuvināties. Neparasts atgadījums bija svētku koncerta ģenerālmēģinājumā – mēs dziedājām repertuāra dziesmas, kad pamanījām, ka uz cita kora dalībnieces pleca nolaidās zīlīte un negrasījās doties prom. Daudzi runāja, ka, iespējams, tas bija kāds no viņas aizgājušajiem radiem vai arī sargeņģelis, bet tās ir tikai teorijas. Šķita īpaši maģiski. Dziesmas “Tavs karogs” laikā skatītāju zona pārvērtās par milzīgu Latvijas karogu – skatītāji pacēla koncerta programmas bukletus. Bija karmīnsarkani bukleti, bet tiem skatītājiem, kas sēdēja pa vidu – balti. Ļoti mīļi bija arī tas, ka pat pēc galvenā koncerta noslēguma, kad skatītāji bija devušies prom, daudzi dalībnieki palika Mežaparka estrādē, turpināja dejot, dziedāt, runāt savā starpā un fotografēties.
ĻOTI DAUDZ EMOCIJU
Rēzeknes 5. pamatskolas orķestra dalībniece Elīna:
– Man ļoti patika piedalīties svētkos. Katru dienu ļoti daudz un ilgi spēlējām skaņdarbus, mans mīļākais noteikti bija A. Krūmiņa “Vienmēr kopā”. Uzstāšanās laikā izjutu nelielu satraukumu, taču galvenokārt tāpēc, ka apkārt bija daudz cilvēku un kameru. Es pati spēlēju pūšamo instrumentu – altu. Vecāki teica, ka mani varēja redzēt diezgan daudzos televīzijas kadros. Savukārt gājienā visforšākā bija pati atmosfēra – ielās bija ļoti daudz cilvēku, atbalstītāju. Gājiens patika, es piekusu, bet pieredze bija tā vērta. Līdzīga sajūta un pieredze bija, kad piedalījos Rimi maratonā – arī tur bija ļoti daudz cilvēku, kuri atbalstīja, bija daudz saucienu, aplausu un saviļņojuma. Runājot par ikdienu svētku laikā, barošanu, pirmajās dienās ēdiens nešķita tik garšīgs, taču noslēguma dienās mūs baroja ļoti gardi – bija makaroni ar gaļu, mums iedeva pat picu. Kopā ar orķestra komandu dienā, kad bija brīvais laiks un mēģinājums notika tikai pēcpusdienā, devāmies uz Rīgas Zoo. Ja man būtu iespēja, es noteikti piedalītos vēlreiz. Mana mīļākā svētku diena bija noslēguma – ļoti daudz spilgtu emociju un atmiņu. Noteikti iesaku citiem piedalīties svētkos!
MĒS DEJOJĀM NO SIRDS!
Maltas vidusskolas skolniece un deju kolektīva “Dzirksts” dalībniece Viktorija Loginova dalās savā pieredzē:
– Mēs, Maltas vidusskolas tautas deju kolektīvs “Dzirksts”, pirmo reizi bijām daļa no kaut kā tik liela, tik emocionāla, tik skaista, ka to ir grūti aprakstīt tikai ar vārdiem. Vēl pavisam nesen šķita, ka Dziesmu un deju svētki ir tikai tāls sapnis… un nu tie jau ir palikuši aiz muguras. Nevienam no mums šī nebija parasta nedēļa – tie bija mūsu pirmie Dziesmu un deju svētki, notikums, ko nekad neaizmirsīšu. Šī nedēļa mums nebija tikai par deju – tā bija pilna ar īpašiem mirkļiem, kas veidoja mūsu kopīgo stāstu. Dažkārt tie bija skaļi un smiekliem piepildīti, citreiz klusi un sirsnīgi, bet katrs no tiem lika mums justies tuvākiem cits citam un pašam notikumam. Vakaros un naktīs mēs spēlējām galda spēles, un, godīgi sakot, es nekad nebiju domājusi, ka spēlēšu “mafiju” ar tik lielu aizrautību. Agrāk tā bija spēle, kuru negribējās pat pieminēt, bet te tai devu otro iespēju, – un tagad man uz ilgu laiku paliks atmiņā tie mirkļi, kad spēlējām, argumentējām un apspriedām, kurš ir kurš. Mūsu puiši bija lieli malači – viņi ne tikai uzturēja pozitīvu garu, bet arī parūpējās par dabu un kolektīvu, salasot depozīta pudeles par 70 eiro (ja ne vairāk). Un tad bija tas brīdis, kad pēc ģenerālmēģinājuma ar noberztām kājām mēs ar Kristeru, Angelīnu un Evelīnu ielīdām strūklakā pamērcēt kājas – šķita, ka tās beidzot varēja uzelpot. Svētku pēdējā dienā, 13. jūlijā, mēs piedalījāmies gājienā, kur visi stāvējām plecu pie pleca, smaidījām skatītājiem, un viņi mums atbildēja ar aplausiem un ovācijām. Jā, bija karsti, un kājas nogura jau pēc pirmajiem soļiem, bet tajā mirklī tas vienkārši nebija svarīgi, jo “Spēks dejā, spāks tautā!” Mēs izdejojām ne tikai soļus, mēs dalījāmies ar emocijām caur deju soļiem. Katra deja bija kā mūsu mazā uzvara, kā pateicība par to, ka varam būt daļa no šī notikuma. Viens liels, karsts, neticami nogurdinošs, bet laimes pilns piedzīvojums. Mēs kopā izdzīvojām to īpašo sajūtu, kad tūkstošiem cilvēku apkārt dejo kopā ar tevi. Šī nedēļa bija piedzīvojums, kas saliedēja mūs visus – katrs ar savu raksturu, savām emocijām, saviem spēkiem. Mēs izturējām kopā. Mēs smējāmies, strīdējāmies, samierinājāmies un turpinājām kustēties uz priekšu. Neviens no mums nebija ideāls, bet kopā mēs bijām īsti. Šie bija mani pirmie Dziesmu un deju svētki, un tie noteikti paliks atmiņā kā viens no viskrāšņākajiem notikumiem manā dzīvē, jo ar mani bija paši labākie cilvēki. Dažiem no viņiem šie svētki bija pēdējie kopā ar kolektīvu “Dzirksts”, un tieši tādēļ katrs smaids, katrs solis, katra deja, katrs “mēs to izdarījām!” kļuva vēl vērtīgāks. Izsaku visdziļāko pateicību visiem mūsu kolektīva dalībniekiem, bet īpaši tiem, kuri šogad beidza 12. klasi un ar šiem svētkiem noslēdza savu “Dzirksts” stāstu: Adrianai Poplavskai, Emīlam Černiševam, Agatei Gžibovskai, Evelīnai Viļumai, Angelinai Poplavskai, Kristeram Tučam, Jāzepam Augustānam, Ksenijai Ščerbakovai. Jūs esat fantastiski un sirsnīgi cilvēki! Ar jums katrs mēģinājums kļuva par piedzīvojumu. Ceru, ka jūsu gaišums un dzīvesprieks nekur nepazudīs. Īpašu paldies saku arī Gunitai Elstei, kura nākamajā mācību gadā mācīsies citur. Gunita, tava klātbūtne vienmēr bija sirsnīga, silta un pozitīva. Turpini starot! No sirds pateicos arī savam deju partnerim Tālim Lozdam – tu vienmēr biji mierīgs, uzticams un ar smaidu sejā. Ar tevi bija viegli un patīkami dejot. Paldies tev par sadarbību un drošības sajūtu uz skatuves! Paldies arī visam mūsu kolektīvam: Raineram Kropam, Laurim Antiņam, Everitai Štekelei, Agrim Šmaukstelim, Viesturam Liepiņam, Luīzei Poplavskai! Ar jums kopā katrs solis skanēja saskaņā. Ceru, ka mūsu deju ceļš turpināsies arī nākamajā mācību gadā! No visas sirds vissirsnīgākais paldies mūsu skolotājai Skaidrītei Babrei! Jūs esat mūsu kolektīva sirds un dvēsele. Bez jūsu pacietības, stingrības, sirsnības un ticības mums mēs līdz šiem svētkiem nebūtu nonākuši. Mēs dejojām arī jums – ar pateicību un lepnumu sirdī. Sirsnīgs paldies arī mūsu pavadošajai personai Marutai Dembovskai par rūpēm, par to, ka sargājāt mūsu mantas, bijāt blakus gan rītos, gan vakaros, vienmēr uz viena viļņa ar mums! Un vēl paldies arī Rūdim Ģipslim un Karīnai Nikolajevai, kuri šoreiz nevarēja būt mums līdzās, bet atbalstīja ar siltiem vārdiem! Šie svētki bija vairāk nekā vienkāršs pasākums. Tie bija sajūta, piedzīvojums, mīlestība pret deju. Mēs dejojām ne tikai ar kājām – mēs dejojām no sirds. Un šis stāsts vēl ilgi dzīvos mūsu atmiņās. Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku tradīcija priecē mūs jau trīspadsmito reizi, ienesot mūsu dzīvē vienotības un kopības sajūtu, kas noteikti paliks atmiņā vēl ilgu laiku gan pašiem jauniešiem, gan skatītājiem un līdzjutējiem.
Beāte VĒKŠĒJA
Foto no dalībnieku personīgā arhīva
Komentāri