Dziesmās un draudzībā – tā jau 25 gadus dzīvo poļu sieviešu koris “Jutrzenka” (latv. val. – rītausma).
Šogad koris svin savu jubileju – īpašu brīdi, kad var ar lepnumu atskatīties uz paveikto, pieminēt tos, kuri stāvējuši pie šī kolektīva šūpuļa, un ar iedvesmu raudzīties nākotnē.
“Jutrzenka” ir daudz vairāk nekā tikai koris – tā ir ģimene, kurā satiekas dažādu paaudžu sievietes, kuras vieno dziesma un sirds siltums.
“Jutrzenka” ir viens no lielākajiem sieviešu koriem Latvijā, kas ar Rēzeknes Nacionālo biedrību kultūras nama un Latvijas Poļu savienības atbalstu aktīvi darbojas un attīsta Latgalē dzīvojošo tautu kordziedāšanas tradīcijas.
Poļu koris ir radošs, draudzīgs, saliedēts kolektīvs, kur poļu kultūra, valoda un dziesma mijas ar latviešu un latgaliešu kultūru un valodu. Kolektīva dzīve ir interesanta un aizraujoša, jo kopā tiek svinēti svētki, dzīves jubilejas, tiek rīkoti kopīgi braucieni, ekskursijas.
Kā radās “Jutrzenka”, kā gadu gaitā koris ir mainījies, attīstījies un vēl daudz ko citu jautāju kora diriģentei Irēnai IVANOVAI.
– Jūs jau no pirmsākumiem esat šī kolektīva vadītāja?
– Jā, jau no pirmsākumiem. Pirms manis bija maza grupiņa dziedātāju. Tajā laikā sievietes spēka gados, kad bija kāds pasākums, sapulcējās, izmēģināja un dziedāja biedrības pasākumos, arī uz Pasieni brauca. Bet tas nebija koris, vienkārši kolektīvs biedrības vajadzībām, kas varēja dziedāt. To vadīja Alla Maksimenko. Vēlāk biedrības vadītājs Vaclavs Kovaļevskis nolēma dibināt Poļu biedrības kori un aicināja mani par diriģenti. Protams, pirms tam jautāja sievietēm, vai viņas gribētu ar mani strādāt. Viņas piekrita. Sākumā dziedājām biedrības vajadzībām, dažreiz uzstājāmies un baznīcā dziedājām. Kamēr nebija izveidots Nacionālo biedrību kultūras nams, mēģinājumi notika poļu skolā, arī augstskolā mums ļāva mēģināt. Tā mēs dažus gadus dzīvojām. Mēs sevi uzreiz pozicionējām kā pilsētas kori. Kur aicināja, tur arī piedalījāmies. Trešajā pastāvēšanas gadā pirmo reizi braucām uz Poliju. Tas bija liels piedzīvojums, liela pieredze kolektīvam. No tā laika sākām arvien sparīgāk attīstīties, mūs uzņēma Nacionālo biedrību kultūras namā kā kolektīvu. Gan es, gan kora dalībnieces aicinājām klāt jaunākas dziedātājas, un tādā veidā mūsu koris pamazām attīstījās. No pirmā sastāva korī vēl dzied Villija Poļaka, Terēze Balalaika un Irēna Cipruse. Daudzus gadus koncertmeistare bija Natālija Drjagunova, tagad – Irina Kigitoviča. Šobrīd esam apmēram 35 dalībnieces. Dažas korī ar prieku sāk darboties un paliek uz ilgiem laikiem. Dažas ilgu laiku dziedājušas un pametušas kolektīvu. Bet kādas 20 koristes ir kodols, kuras jau gandrīz no pirmsākumiem dzied un turpina to darīt. Par dziedātāju trūkumu žēloties nevaru. Sezona sākās, un atkal piepulcējušās klāt kādas četras piecas jaunas dalībnieces. Sastāva ziņā kolektīvs ir jaunāks, nekā bija pirmsākumos. Jaunākas balsis uzreiz savādāk skan.
Pilnu tekstu lasiet “RV” 17.10.2025.
Komentāri