Latgaliešu literatūras vēsture sākas ar garīgo literatūru un tiek datēta ar 1730. gadu, kad Viļņā tika izdota pirmā grāmata latgaliešu literārajā valodā – “Katoliszka Dzismiu gromota Diwam Wysswarygam por gudu un Latwiszym por izmociejszonu”. To izdeva lietuviešu tautības garīgās literatūras autors, tulkotājs, katoļu garīdznieks, jezuīts un latgaliešu literārās valodas aizsācējs Jōņs Lukaševičs. Grāmata rakstīta latīņu šriftā un latgaliešu valodā. Latgales katoļiem tā kalpoja kā lūgšanu, dziesmu un valodas mācību grāmata. Pirmais saglabājies latgaliešu valodas un rakstības piemineklis bija grāmata “Evangelia toto anno..” jeb “Evaņģēliji visam gadam”, kas tika izdota 1753. gadā Viļņā. Tā bija neliela grāmatiņa, kur iekļauti evaņģēliju tulkojumi un lūgšanas. Uzskatāms, ka šī grāmata bija pirmais vietējo mācītāju mēģinājums iztulkot latgaliski Jaunās Derības tekstus un lūgšanas. Izdevums ir būtiska latviešu tautas garīgā un kultūras mantojuma daļa.
LATGALES GARĪGĀS LITERATŪRAS MANTOJUMS
Cikla “Latviešu grāmatai 500” noslēdzošajā gadā aicinām uzzināt par dažādiem Latgales grāmatniecības un literatūras attīstības posmiem, sākot ar pirmajiem drukātajiem tekstiem līdz pat mūsdienu latgaliešu literatūras mozaīkai. Nozīmīgs latgaliešu literatūras attīstības posms saistās ar reliģiska satura izdevumiem, tā kā līdz 20. gadsimtam Latgales literatūru veidoja galvenokārt garīga satura grāmatas, to autori bija mācītāji. Katoļticība un tās vērtības nākušas laikam līdzi un vērojamas latgaliešu literatūras mantojumā.
Комментарии